Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kārlis Baltgailis. „Palīgspēki“. 1960. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Keramikas šķīvis ar Kārļa Baltgaiļa zīmējumu. FOTO Māris Brancis.

Latvijas simtgade jau krietnus soļus piespērusi tuvāk jubilejas svinībām. To laikā pirmām kārtām jāgodina tie, kuri stimulējuši mūsu valsts izveidošanos, piemēram, latviešu strēlnieki. Viens no viņiem ir 5. Zemgales latviešu strēlnieku pulka izlūks, mākslinieks Kārlis Baltgailis (1893-1979). Viņam nākamajā gadā atzīmējama 125. dzimšanas diena. Tas bija par vienu no iemesliem, kādēļ Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejā 2017./2018. gadu mijā viņam sarīkota izstāde. Protams, daudziem radīsies jautājums, kādēļ tā būtu rīkojama šajā pilsētā – viņš taču dzimis Cēsu apriņķa, Gatartā. Bet lietā tāda, ka Kārlis Baltgailis 22 gadus pavadījis senajā Mītavā, būdams Jelgavas Skolotāju institūta pedagogs un viens no mākslinieku biedrības Zaļā vārna dibinātājiem un ilggadīgiem tās vadītājiem. Gleznotāja enerģija un lieliskās organizatora dotības veicināja šīs Zemgales centrālās pilsētas izveidošanos par ievērojamu centru arī tēlotājā mākslā.

Mākslinieks agrīnā jaunībā bija vēlējies kļūt par jūrnieku un izbraukāt pasauli, taču acu dēļ šis sapnis bija jāpaglabā aizmirsto lietu stūrītī. Pirms tam gan tēvs bija aizvedis dēlu uz Jaņa Rozentāla privātstudiju. Vēlāk, mācīdamies Ata Ķēniņa reālskolā, viņš daudz guva no zīmēšanas skolotāja Jūlija Madernieka. Ja jau savu ieceri nevar īstenot, pēc skolas absolvēšanas Kārlis Baltgailis devās uz Penzas Mākslas skolu, kuru beidza 1917. gadā, kad šeit mācījās tādi pazīstami topošie mākslinieki kā Jēkabs Kazaks, Valdemārs Tone, Romans Suta, Konrāds Ubāns un citi.

Atgriezies dzimtenē, viņš nolēma brīvprātīgi pievienoties latviešu strēlniekiem. Gleznotājs piedalījās kaujās Mazās Juglas krastos un Nītaurē, saņemdams Jura krustu. Pēc komunistu apvērsuma Kārlis Baltgailis traucās atpakaļ uz Penzu, vēlāk viņa ceļi aizveda uz Omsku, līdz nonāca Vladivostokā, no kurienes kopā ar Imantas pulka kuģi atgriezās Latvijā.

Pārbraucis tēvzemē, viņš pāris gadus pavadīja Cēsīs kā zīmēšanas skolotājs, līdz viņu 1922. gadā uzaicināja strādāt Jelgavas Skolotāju institūtā. Visu laiku – pat kauju starplaikos un garajā ceļā cauri Sibīrijai un mājup – Kārlis Baltgailis skicēja redzēto un piedzīvoto. Arī miera laikos mākslinieks nepārtraukti gleznoja, atkal un atkal atgriezdamies pie strēlnieku tēmas. Var pat teikt, ka tā viņam bijusi galvenā un nozīmīgākā visā viņa daiļradē, kaut arī gleznojis kā ainavas un sadzīves ainas no lauku cilvēku dzīves, tā portretus un ziedus.

Latviešu mākslā 20. gs. pirmajā pusē strēlniekiem pievērsās trīs mākslinieki, atstādami šajā vēsturiskās glezniecības žanrā neatkārtojamas pēdas – Jēkabs Kazaks, Jāzeps Grosvalds un Kārlis Baltgailis. Abi pirmie šo tēmu aizsāka, bet īsā mūža dēļ to nevarēja attīstīt. Viņu aizsākto turpināja Kārlis Baltgailis. Ja Jāzeps Grosvalds visbiežāk tēloja strēlniekus ierakumos, dažbrīd arī gatavošanos kaujai, un ja Jēkabs Kazaks kara traģiku tēloja ar bēgļu dzīves dramatisma palīdzību, tad Kārlis Baltgailis te ar episku vērienu, te ar reālistisku konkrētību un detalizāciju parādīja strēlnieku dzīvi bez izskaistinājuma, patosa un heroisma. Heroisms atklājās attēloto kauju skatu patiesumā, bezkaislīgumā un asiņainā tiešamībā.

Diemžēl cīņu laikā par Jelgavu 1944. gada vasarā, kad aizgāja bojā pilsēta, sadega visas viņa gleznas un iedzīve. Palika tikai tie nedaudzie darbi, ko bija nopirkuši muzeji. Diemžēl to skaits ir neliels. Varbūt tādēļ mākslinieka daiļrade ir krietni vien piemirsta un neizskan tik plaši kā Jēkaba Kazaka un Jāzepa Grosvalda radošā darbība. Tomēr Kārļa Baltgaiļa strēlnieku tēmai veltītie darbi 20. gs. 20.-30. gados ir tikpat spēcīgi kā viņa kolēģu gleznas.

Tāpat pēc Otrā pasaules kara mākslinieks nenoguris stāstīja un tēloja notikumus, kuriem pats bija aculiecinieks un kuros pats piedalījās. Par tiem vēsta arīdzan viņa atmiņas un dienasgrāmatu lappuses, kas tagad skatāmas Jelgavas izstādē. Šie stāsti krāsās ir sižetiski visai plaši izvērsti, ar daudziem personāžiem un precīzām detaļām, ko pagājušā gadsimta 50.-60. gados prasīt prasīja komunistu uzspiestais mākslas tēlošanas veids. Vēlākos gados Kārļa Baltgaiļa gleznas un to askētiskais kolorīts bija par ierosi strēlnieku tēmas izvērsumam Induļa Zariņa, Edgara Iltnera un citu jaunākās paaudzes mākslinieku gleznojumos.

Vienlaikus bija arī tādas Kārļa Baltgaiļa gleznas, kurās autors neizvērsa stāstījumu, sižets ir reducēts līdz minimumam, vienīgi detaļas un askētiskais krāsu pielietojums iezīmē situācijas dramatismu. Tie ir it kā klusuma mirkļi kauju starplaikā, kad strēlnieki filozofiski apcer notikumu dziļāko būtību.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“