Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (22)

Trimdas bērnu bērns – Kārlis Streips

Laikraksts Latvietis Nr. 476, 2017. g. 15. sept.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No labās: Kārlis Streips. FOTO no Kārļa Streipa ģimenes arhīva.

Jau sen zinu, ka Kārlis Streips arī ir viens no Trimdas bērnu bērniem, jo mazliet jau iepriekš zināju par viņa māmiņu Līgu un labi pazinu viņa tēti Laimoni Streipu. Vairākus gadus abi bijām Latviešu Fonda padomē. Zinu, ka abi bija latviešu sabiedrībā ļoti aktīvi. Tāpat zinu arī to, ka Kārlis Latvijā dara neparasti daudz un ir viens no aizņemtākajiem cilvēkiem Latvijā vispār, nemaz nerunājot par citiem trimdas bērnu bērniem, kas dzīvo Latvijā. Tie gan arī visi ir ļoti darbīgi un ražīgi.

Jau agrāk vairakkārt biju pie Kārļa griezusies ar lūgumu pie manis pienākt un parunāties, bet vienmēr viņš atrunājās ar lielu nevaļu, ko es varēju saprast, bet negribējās ar to būt mierā, jo noteikti gribēju viņu dabūt savā pēdējā grāmatā. Tādēļ nesen griezos pie viņa atkal ar sirsnīgu lūgumu, aizbildinājos ar savu vecumu un slimību, kā arī ar to, ka pazinu viņa vecākus un labprāt saņemtu viņa dzīves stāstu arī rakstiski.

Biju bezgala priecīga, ka jau pēc stundas man tas bija epastā. Tikpat ātri dabūju no viņa ģimenes fotogrāfiju ar atļauju pierakstīt viņa dzīves stāstam savus komentārus un nosūtīt to man pierastām redakcijām. Nudien, ne ar vienu citu no līdz šim iepazītiem trimdas bērnu bērniem man sadarbība nav bijusi tik ātra un viegla. Tagad zinu, kāpēc vienmēr skatos visu, kur vien viņš televīzijā parādās. Vēl tikai gribu pievienot dažus viņa biogrāfiskos datus, ko atradu internetā.

„Kārlis Streips dzimis 1960. gadā Čikāgā ķīmiķa Laimoņa un mākslinieces Līgas Streipu ģimenē, kurā audzis kopā ar trim māsām. Gadu mācījies Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Studējis žurnālistiku Ziemeļilinoisas un Mērilendas Universitātēs, pēc tam darbojoties televīzijas uzņēmumos Ilinoisā un Kanzasā kā korespondents un diktors. Streips ir darbojies Amerikas Latviešu apvienībā. Latvijā pirmo reizi ieradies 1989. gadā, kad viņam šeit piedāvāja strādāt par angļu valodas pasniedzēju. Pēc tam strādājis Latvijas Universitātē, pasniedzot televīzijas žurnālistiku. Kopš 1991. gada pastāvīgi dzīvo Latvijā.“

Tālāk tas, ko man uzrakstīja Kārlis pats.

„Tas bija 1989. gada februārī, kad dzīvoju Kanzasas štata galvaspilsētā Topekā, Amerikā un strādāju vietējā televīzijā kā politikas korespondents. Iezvanījās telefons, otrā galā bija mana nelaiķe māte, Līga Korsts Streipa. Ar Darba Sarkanā karoga apbalvotā Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte, kā padomju laikā sauca mūsdienu Latvijas Universitāti, mammai bija piedāvājusi darbu kā angļu valodas pasniedzējai augstskolas Svešvalodu fakultātē, cita starpā tāpēc, ka viņa savulaik Amerikā uzrakstīja grāmatu Easy Way to Latvian, lai tie amerikāņi, kuriem gadījās sapāroties ar kādu latvieti, varētu iemācīties latviešu valodu, un pēc tam variantu otrā virzienā – Vieglais ceļš uz angļu valodu, kas Latvijā ātri vien kļuva par lielu bestselleri. Es, kā viņas mantinieks, vēl šobaltdien ik pa laikam saņemu autortiesību summiņu, ne pārāk lielu, bet kā mīļu piemiņu par māmiņu, kura negaidīti aizgāja mūžībā 1991. gada aprīlī.

Mūsu sarunas brīdī viņa jau vairākkārt bija bijusi Latvijā; atceros, pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā vai vidū viņa stāstīja, kā čekists, kuram bija uzdots viņai izsekot, izskatījās tik drūms, ka viņa apstājās un pavaicāja viņam, vai viņam nav garlaicīgi.

Savukārt, pavisam lepna mamma bija tad, kad viņa apmeklēja lielo gadatirgu Latvijas Brīvdabas muzejā, sarunājās ar rokdarbniecēm, jo viņa pati arī bija liela rokdarbniece un māksliniece, un sarunas beigās viņai pavaicāja: No kura kolhoza tad jūs nākat? Mamma nevarēja vien nopriecāties par to, ka viņas latviešu valodas līmenis bija tāds, ka vietējie viņu noturēja par vietējo, nevis par sievieti, kura gandrīz visu mūžu bija nodzīvojusi Amerikā.

Taču minētajā telefona sarunā mamma par piedāvājumu no augstskolas nebija laimīga, jo viņai tobrīd bija liels projekts Amerikā, kuru viņa nevarēja atļauties pamest. Līdz šai dienai nezinu kāpēc, bet no manas mutes atskanēja vārdi „labi, tad tu paliec Amerikā, es braukšu tavā vietā.“ Kolīdz tie bija izskanējuši, man prātā iešāvās doma: „Jēziņ, ko tu tagad esi izdarījis?!“ Es nebiju nekāds augstskolas pasniedzējs, es biju televīzijas korespondents. Kā gan es kādam varēšu mācīt valodu?

Dieviņš uzsmaidīja. Topekā arī ir augstskola, un tā sanāca, ka tieši tajā vasarā tā piedāvāja kursu par angļu valodas mācīšanu sveštautiešiem. No darba brīvajā laikā to nokārtoju, nopirku dažādas mācību grāmatas un 1989. gada 1. septembrī, nedēļu pēc Baltijas ceļa, kuru es labprāt būtu redzējis un kurā labprāt būtu piedalījies, mēs ar mammu ieradāmies Latvijā, manā gadījumā – pirmoreiz mūžā.

Bija jālido caur Helsinkiem, tur viesnīcā bija grūti gulēt nezināmā priekšā. Nākamajā rītā devāmies uz ostu. Mammai līdzi bija koferis pilns ar grāmatām; viņa vienmēr uz Latviju veda grāmatas, par kurām varas iestādes droši vien īpaši nepriecājās, bet laikam viņa prata tos apvārdot. Līdzi arī bija Makintoša dators, kuru mamma bija lietojusi Amerikā, kura vārds bija Anšlavs par godu rakstniekam un māksliniekam Anšlavam Eglītim un kuru viņa atdeva Latvijas Tautas frontei. Prāmī atbraucām līdz Tallinai, tur mūs sagaidīja Svešvalodu fakultātes pārstāvis un ar savu mašīnu atveda mūs līdz Rīgai. Atceros brauciena laikā pāris reizes sarāvies – eu, tur taču uz izkārtnes kaut kas ir rakstīts latviešu valodā! Nācās pie tā pierast.

Istabiņas mums ar mammu bija uzņēmuma VEF tā dēvētajā profilaktorijā; tā bija iestāde, kur VEF daudzie darbinieki varēja atpūsties, tur bija dažādas veselības aprūpes procedūras. Iemesls, kāpēc arī mums tur deva numuriņus, bija tāds, ka es angļu valodu mācīju ne tikai universitātes studentiem, bet arī VEF augstākajai vadībai, tajā skaitā Jurim Bindem, kurš laikā kopš tam ir kļuvis par ilggadīgu LMT telekomunikāciju uzņēmuma vadītāju. Nezinu, cik lielā mērā viņa angļu valodas prasme ir pateicoties man, bet tā nu tas bija.

Angļu valodu arī mācīju Tautas frontes ļaudīm, vispār LTF mītne Vecpilsētā man bija kā otras mājas. Jau pirmajā dienā, kad bijām Latvijā, mēs ar mammu tur aizgājām, atradām vienu cigareti pēc otras pīpējošu Sarmīti Ēlerti, kura tolaik bija LTF informācijas daļas vadītāja, un pavaicājām, vai varam palīdzēt. Mūs tūdaļ pat nolika pie dažādu preses relīžu un cita veida dokumentu tulkošanas.

Mamma kopā ar mani profilaktorijā nodzīvoja pāris mēnešus, tad viņa devās atpakaļ uz Ameriku. Viņa brauca vilcienā no Rīgas uz Ļeņingradu, no kurienes tad bija lidmašīna uz ASV. Atceros, vēlāk viņa stāstīja, ka viņa bija kupejā ar trim krievu tautības vīriešiem, neviens no kuriem latviešu valodu neprata, bet sievieti savā vidū viņi uzcienāja ar visu, kas viņiem bija līdzi paņemts un labi aprūpēja. Es viņu pavadīju līdz Rīgas Centrālstacijai, noraudāju pāris asaras un tad devos tālākās gaitās.

Ai, kāda togad bija aizņemtība! Man katru dienu bija trīs, četras, piecas, sešas lekcijas universitātē un citur; Tautas frontē es ne tikai tulkoju tekstus, bet arī piedalījos valdes sēdēs, palīdzēju veidot LTF apkārtrakstu Atmoda un tās angļu valodas versiju, kuru rediģēja laba draudzene no Kanādas Sarma Dindzāne. Sakarā ar viņu interesants stāsts. Kaut kad tā gada laikā Rīgā ieradās televīzijas korespondents no telekompānijas CBS Amerikā Pīters Vansants. Viņš veidoja reportāžu par latviešu tautas neatkarības centieniem. Viņš un Sarma saskatījās, un nu jau daudzus gadus viņi ir laulāti, dzīvo Amerikā un audzina bērnus.

Savukārt man, kā jau minēju, reti kad bija laiks atvilkt elpu. Ļoti lielā mērā ironiska bija mana klātbūtne Latvijā vispār, un paskaidrošu – kāpēc. Savulaik es mācījos Minsteres Latviešu ģimnāzijā Vācijā, un kādā dienā tur bija paneļdiskusija par jautājumu: Kas notiktu, ja Latvija rīt atgūtu savu neatkarību? Tas bija 1978. gadā; tātad ļoti ilgi pirms Mihaila Gorbačova un visa pārējā. Es paudu uzskatu, ja tas tā notiktu, tad no rietumiem Latvijā atgrieztos ļoti maz cilvēku. Kā nekā, cilvēkiem ir darbs, māja, ģimene, bērni skolā un viss pārējais; vai tad viņi varēs tā uz sitienu pārcelties uz Latviju?

Pārējie diskusijas dalībnieki mani kārtīgi nostrostēja par patriotisma un latviskuma trūkumu, bet galu galā, pirmkārt, es biju nudien viens no pirmajiem rietumu latviešiem, kuri pārcēlās uz dzīvi tēvzemē un, otrkārt, man izrādījās taisnība. Nudien visai maz latviešu no citām pasaules malām ir pārcēlušies uz dzimteni vai tēvzemi, krietni lielāks skaits pēdējos gados ir piesitis pēdu un emigrējis citur.

Tautas fronte, kā minēju, man bija kā otras mājas. Pirmkārt, tur bija kopētājs, kas tajos laikos Padomju savienībā bija ļoti liels retums, un tur es varēju kopēt materiālus angļu valodas mācīšanas vajadzībām. Tas bija milzīgs atspaids, un brīžos, kad aparāts bija salūzis, biju gaužam izmisis. Laimīgā kārtā, tas notika reti.

Otrkārt, frontes bēniņos bija televizors ar satelītu, kas arī tobrīd bija ļoti liels retums, tur es varēju skatīties amerikāņu televīzijas raidījumus, par ko bija liels prieks, jo Latvijas televīzijā tolaik neko īpaši interesantu nedemonstrēja, ja nu vienīgi bieži noskatījos Panorāmu un ar interesi vēroju, kā Latvijas televīzijas ļaudis arvien vairāk un vairāk met kažoku uz otru pusi, no PSRS propagandistiem pārtopot par kārtīgiem žurnālistiem. Tāpat ļoti interesants bija Edvīna Inkēna, Ojāra Rubeņa un Jāņa Šipkēvica raidījums Labvakar. Taču, kopumā ņemot, televīziju skatīties arī man nebija īpaši daudz laika.

Liels notikums manā dzīvē tajā gadā bija 1990. gada 4. maijā, kad Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Pirms tā brīža Latvijā bija Augstākās padomes vēlēšanas, un es ļoti daudz laika pavadīju, datorā ievadot Tautas frontes kandidātu biogrāfijas un kampaņas dokumentus, daudzos gadījumos rakstītus rokrakstā, kuru bija gaužām sarežģīti atšifrēt. Toties uz klaviatūras rakstīt es protu ļoti ātri, par to ar atzinību rakstīja kādreizējā Tautas frontes varone un vēlākā ārlietu ministre un diplomāte Sandra Kalniete. Par to esmu lepns. Savukārt 4. maijā mans uzdevums bija tulkot notikumus milzīgajam baram ārvalstu žurnālistu, kuri bija sapulcējušies Augstākās padomes namā.

It kā tas būtu bijis aizvakar; atceros, kad sākās balsojums, katram deputātam savu balsojumu paziņojot atsevišķi, es arvien stingrāk un stingrāk raudzījos grīdsegā, zinādams, ja es ar kādu saskatīšos, tad raudāšana būs neizbēgama, tik triumfāls bija tas mirklis. Reiz rezolūcija bija pieņemta, mēs visi iegājām sēžu zālē un dziedājām Dievs, svētī Latviju, vai pareizāk sakot, citi dziedāja, es raudāju. Man ar Dievs, svētī Latviju vienmēr ir bijis sarežģīti. Tā gada laikā baznīcā gāju Doma baznīcā, un nereti dievkalpojuma laikā no mācītāja atskanēja vārdi Dievs, svētī Latviju, ieskanējās Doma masīvās ērģeles, un arī tad citi dziedāja; es biju maza nelaimes čupiņa uz grīdas. Vēl šobaltdien, par to domājot, acīs saskrien asaras.

Un par Latvijas valsts himnu, starp citu, varu arī pastāstīt, ka tā pati Sandra Kalniete man reiz stāstīja par manifestāciju pie Rīgas jūras līča, ko rīkoja Vides aizsardzības klubs. Arī tur bija paredzēts to dziedāt, bet drošības pēc Sandra uzaicināja profesionālu kori, jo viņa nebija pārliecināta, ka visi manifestācijas dalībnieki zinās dziesmas tekstu.

Pāris mēnešus pēc 4. maija es atgriezos Amerikā ar tādu zaldāta apziņu – termiņš nokalpots, dzīvosim tālāk. Iestājos maģistratūrā Merilendas Universitātē ar domu kļūt par žurnālistikas profesoru. Taču pusslodzes darbs man tajā laikā bija Amerikas Latviešu apvienībā, un 1991. gada janvārī, tā dēvēto barikāžu laikā, darbs kļuva par pilnas slodzes darbu, cita starpā tāpēc, ka barikāžu laikā mēs cauru diennakti dežūrējām pie telefona, ja nu kāds zvanīs no Latvijas. Tautas frontei padomju Latvijā bija savējās operatores telekompānijā, kuras sarunu ar ārvalstīm varēja izkārtot pāris minūšu, nevis vairāku dienu laikā, kā tas bija citreiz un vēl kādu laiciņu pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Tādas mums arī bija Amerikā. Mums arī bija aizvēsturisks teleksa aparāts. Uz tā rakstot, veidojās gara lenta ar caurdurtiem punktiņiem, tad šo lentu ievietoja aparātā, un atšifrētā veidā tā nonāca otrā galā. Brīnums!

Brīdī, kad Latvija pilnībā atguva savu neatkarību, biju Amerikā, Garezera vasaras nometnē un skolā, kur tobrīd bija seminārs par Latvijas nākotni. Ai, kāds mums visiem bija prieks! Pāris nedēļas pēc tam, Pasaules Brīvo Latviešu apvienības priekšnieks Gunārs Meierovics un es devāmies uz Maskavu, kur notika Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas apspriede. No liela attāluma redzēju pašu Mihailu Gorbačovu ar Albānijas kartes zīmējumu uz pieres.

Mēs uzturējāmies Latvijas vēstniecībā Maskavā, kur galvenais, ko atceros, ir tas, ka tur bija ļoti augsti griesti un ļoti daudz odu, kas nav labs savienojums. No Maskavas mēs atbraucām uz Rīgu, kur mans uzdevums bija atrast biroja telpas PBLA birojam Latvijā.

Biju paredzējis, ka Latvijā būšu maksimums pāris nedēļas. Procesa laikā devos uz Latvijas Ārlietu ministriju Vecrīgā, kur tagad ir Dānijas vēstniecība. Sarunā ar toreizējo ārlietu ministru Jāni Jurkānu bildu, Amerikā es gribētu atgriezties maģistratūrā, vai varbūt es uz pusslodzi varētu strādāt Latvijas vēstniecībā Vašingtonā? Ministrs atbildēja – jā, bet vispirms būs jāpavada pāris mēneši ministrijā, mācīties par diplomātiju. Kādu brīdi padomāju un tad pateicu – labi. Piezvanīju uz Amerikas Latviešu apvienību un uz dzīvokli, kurā tobrīd mitinājos; pateicu, vēl pāris mēnešus būšu Latvijā.

Taču kolīdz es uzrados ministrijā, ļaudis sāka aicināt mani palikt pavisam, pavisam. Te taču ir daudz svarīgāks darbs nekā ārpasaulē! Sākumā šaubījos, bet pēc pāris mēnešiem atkal pateicu – labi.

1991. gada decembrī Jurkāna kungs, Augstākās padomes deputāte Valentīna Seile un es devāmies ceļojumā uz Āziju. Visu braucienu uzsauca Taivāna, kura cerēja, ka tāpēc Latvija tai sniegs oficiālu atzīšanu. Tā tas arī notika, bet tikai uz pāris gadiem, pirms lielā Ķīna uzlika ķepu mūsu valsts centieniem, un Latvija atzīšanu pārcēla no Taipejas uz Pekinu.

Tomēr brauciens bija luksusa kalngals! Bijām Singapūrā, Japānā (Kur mūs īsti neviens negribēja redzēt, jo japāņi tobrīd ļoti cerēja, ka no Krievijas tie spēs atgūt tā dēvētās Kuriļu salas; viņi negribēja Maskavu kacināt.), Dienvidkorejā un Taivānā.

Taivānā bija liels bankets, kur ķīnieši uzjautrinājās ar tradīciju, proti, ja cilvēks pacēla glāzīti un saskatījās ar kādu citu, tad abiem diviem bija glāzīte jāizdzer tukša. Laimīgā kārtā glāzītēs bija ķīniešu rīsa vīns, no kura piedzerties ir grūti.

Savukārt pēc banketa Taivānas ārlietu ministra vietnieks, kurš bija vakara saimnieks, paziņoja „Tagad mēs iesim apskatīt īsto Taipeju, dosimies uz čūsku aleju!“ Sarāvos, jo no čūskām man visu mūžu bijis bail, bet diplomātija ir diplomātija, devāmies uz čūsku aleju. Gara aleja, abās pusēs kioski, un nudien daudzās no tām tika tirgoti rāpuļi un dažādi ar viņiem saistīti produkti. Pēc kāda brīža mums piecilpoja gados jauns ķīnietis ar plastmasas glāzēm, kuras bija pilnas ar dzeltenu šķidrumu. Tas ir čūskas pūšļa ekstrakts, viņš paskaidroja, dzeriet to, lai uzlabotu redzi. Arī tobrīd diplomātija bija diplomātija, nācās to izdzert. Redzei tas īpaši nepalīdzēja vis.

No Taivānas ministrs un deputāte atgriezās Latvijā, bet es – Vašingtonā, lai nokārtotu lietas tur. Mantas sakravāju konteinerā uz Latviju vai, pareizāk sakot, vienā mazā konteinera daļiņā, tās Rīgā pienāca pēc pusgada. Savu mašīnu es aizvedu atpakaļ uz Čikāgu, kur uzaugu, atdevu ģimenei.

Mammas tobrīd vairs nebija. Es biju PBLA kongresā Ņujorkā, kad mani palūdza atstatus nākt minētais Gunārs Meierovics, kurš man pateica: „No Rīgas pienākusi ziņa, tava mamma nomirusi.“ Tas bija prātam neaptverams šoks, viņai bija tikai 54 gadi, viņa dzīvoja Augstākās padomes viesnīcā un nomira ar sirdi; iespējams daļēji tāpēc, ka viņai numuriņā nebija telefona, lai sauktu palīgus. Nākamajā dienā bija pareizticīgo Lieldienas, draugi bija atbraukuši uz viesnīcu, mammu vest uz svinībām, bet atrada viņu mirušu. Mēs ar māsu Žubīti atbraucām viņu apglabāt. Bēres bija svētā Jāņa baznīcā, Rīgā, kur savulaik mamma bija kristīta (un kur mācītājs man pačukstēja, ka tās bija pirmās bēres visā garajā Padomju laikā, izņemot vienu arhibīskapu), apglabāta viņa ir Slokā, kur dzīvoja viņas tēvs un vectēvs; vectēvs cita starpā bija Slokas pilsētas vecākais.

Gadu pirms viņas bērēm mēs ar Žubīti Slokas kapsētā devāmies meklēt vecvecvecāku kapa vietu, mums izdevās to atrast, uzstādīt pieminekli. Mamma tagad guļ pie saviem senčiem. Tēvs mans, Laimons Streips, pēc mammas nāves atgriezās Latvijā un dzīvoja cepuri kuldams ar savu amerikāņu pensiju līdz 2003. gadam, kad arī noslēdzās viņa mūža ceļš. Cita starpā viņš Latvijā apprecējās vēlreiz, sieva nāca komplektā ar diviem bērniem, kuri tagad ir pieauguši un paši ar savām ģimenēm, kas ir gaužām jauki Ziemassvētkos un citos gadalaikos, kad gribas būt kopā ar ģimeni, bet citādi visa mana ģimene dzīvo Amerikā.

Es abus vecākus mīļi pieminu, lielā mērā tāpēc, ka bez viņiem es nekad mūžā nebūtu cilvēks, kurš var dzīvot un strādāt Latvijā. Mājās mēs allaž runājām tikai un vienīgi latviešu valodā. Kad es piecu gadu vecumā uzrados bērnudārzā, audzinātāja bija šokā par bērnu, kurš ne tikai neprata angļu valodu, bet runāja valodā, par kuru viņa visticamāk nezināja neko. Audzinātāja mammu nostrostēja pamatīgi – bērns ir amerikānis, jārunā angļu valodā. Mamma pieklājīgi smaidīja, bet mājās mēs turpinājām runāt latviešu valodā. Mācījos Čikāgas Latviešu sestdienas skolā, Garezera vasaras vidusskolā, arī Minsterē.

Katrā gadījumā, es Latvijā varēju ierasties ar pilnu, tā teikt, latviešu valodas bagāžu. Brīdī, kad te ierados, neko daudz par tēvzemi nezināju. Protams, skolā mācījāmies par Latvijas vēsturi, ģeogrāfiju un visu pārējo, taču trimdas latviešiem būtībā vēsture beidzās 1940. gadā, kad notika Latvijas okupācija. Tik ļoti, ka mans tētis sacerēja mācību grāmatu par Padomju Latvijas vēsturi. Mani vecvecāki par Latviju runāja reti un negribīgi, tik liela viņiem bija sāpe par dzimtenes pamešanu.

Manas mammas māte, Milda Korsts, prombraucot nolika atslēdziņu zem paklāja koridorā, lai vēlāk atkal varētu iekļūt dzīvoklī. Viņai pie rokas bija astoņus un divus gadus vecas meitas, vēderā bija trešā, kura piedzima jau Vācijā (kur viņas vīrs, mans vectētis Voldemārs Korsts, visu mūžu itin žiperīgs būdams, uzdienējās kļūt par Hanavas bēgļu nometnes komandantu). Nekad mani vecvecāki savu dzimteni vairs neredzēja. Daudzreiz, pa Rīgu klimstot, domāju, kā te bija dzīve toreiz, kad te dzīvoja mani vecvecāki. Viņi nestāstīja, iespējams, es knauķis nepratu pajautāt. Taču arī viņi ielika artavu manis audzināšanā kā latvietim, un arī viņiem esmu mūžīgi pateicīgs.

Ārlietu ministrijā es nostrādāju tikai apmēram pusgadu, kad pie manis birojā uzradās divi jaunieši, kuri paziņoja, ka viņi veido pirmo privāto televīzijas kompāniju bijušajā PSRS, un vai es gadījumā negribētu kļūt par tās ziņu nodaļas vadītāju. Teicu – jā, jo darbs ministrijā man īsti pie sirds negāja. Procesa rezultāts bija telekanāls NTV-5, kuru varēja redzēt ļoti ierobežotā teritorijā, bet kur es nudien izveidoju ziņu nodaļu.

Mani diktori bija Ilva Liepiņa, kura pēc tam ilgus gadus to pašu amatu pildīja Latvijas Televīzijas Panorāmā, un Eduards Švāns, atslēdznieks no Augstākās padomes autobāzes, kuram bija dobja, televīzijas darbam lieliski piemērota balss. Raidījumā laikā Ilva un Eduards mēdza zīmēt ķiņķēziņus uz papīra un bāzt tos viens otram zem deguna, lai liktu smieties.

Taču NTV-5 es katru vakaru vadīju desmit minūšu ziņu raidījumu angļu valodā, tas bija jauki, jo tā galu galā bija mana profesija. NTV-5 nobankrotēja, visi pārgājām uz telekanālu RBS. Nobankrotēja arī tas, un es savus ļaudis palaidu pasaulē. No visa tā, ko esmu darījis Latvijā, visvairāk lepojos par to, kā es palīdzēju izveidot mūsdienīgu izpratni par televīzijas ziņām.

No NTV-5 nāk ne tikai Ilva Liepiņa, bet arī Rīga TV24 ētera zvaigzne Ansis Bogustovs, producente Krista Vāvere, arī citi. NTV-5 arī bija žurnālistu diskusiju raidījums, kura nosaukumu neatceros, bet no tā sanāca raidījums Skats no malas Latvijas televīzijā, kurš ēterā bija 18 sezonas.

Visu laiku paralēli esmu turpinājis darbu Latvijas Universitātē, tiesa, vairs ne svešvalodniekos, bet gan Komunikāciju fakultātē, kur mācu ziņu rakstīšanu. Vispār arī tajā pirmajā gadā, kad te dzīvoju, sanāca tā, ka svešvalodnieki un žurnālisti bija vienā un tajā pašā namā, un, kad pēdējie uzzināja, ka tajā pirmajā strādā profesionāls žurnālists no Amerikas, viņi ātri vien atrada mani, un gada otrā semestrī es pasniedzu semināru televīzijas dokumentālfilmu veidošanā.

Cita starpā mēs uztaisījām filmu par reliģijas atdzimšanu Latvijā, tajā skaitā atceros interviju ar mācītāju laukos, kurš stāstīja, kā padomju laikā nereti viņš svētdienā vadīja dievkalpojumu tikai sev un ērģelniecei, liturģiskie principi prasīja dievkalpojumu arī tad, ja neviena cita tur nebija. Paviesojāmies arī Rīgas sinagogā, kur sākumā rabīns negribēja mūs laist dievkalpojumā, jo tas bija sabatā, kad ebrejiem ir aizliegts vispār strādāt, bet man izdevās viņu pierunāt, un mēs ar operatoru stāvējām un filmējām balkonā, kur arī bija sinagogas sievietes. Arī viņām nebija atļauts atrasties pašā dievnamā.

Daudzus gadus man arī bija raidījums vispirms privātā radio stacijā, pēcāk Latvijas radio. Patlaban joprojām lasu lekcijas augstskolā un vadu raidījumu Vēlais ar Streipu minētajā RīgaTV24. Lielākoties naudu joprojām pelnu kā tulkotājs.

Pirmajos gados, kad braucu ciemos pie māsām Čikāgā, allaž teicu, vēl vienu gadu un viss, bet kaut kad tā ap pagājušā gadsimta 90. gadu otro pusi Rīga kļuva par pietiekami kosmopolītisku un modernu pilsētu, lai arī te justos ērti. Nu jau daudzu gadu garumā nevis pavadu gadu Latvijā un tad pāris nedēļas esmu mājās Amerikā, bet gan otrādi, tās ir pāris nedēļas Amerikā, un tad braucu mājās uz Latviju. Tāds ir mans stāsts.“

Tika tālu Kārļa Streipa stāstītais, kas man liekas viens no interesantākajiem līdz šim manai grāmatai. Ļoti priecājos, ka man beidzot izdevās viņu pierunāt. Galu galā viņš ir viens no man pazīstamu vecāku bērniem. Esmu priecīga, ka izdevās arī viņu pašu tuvāk iepazīt.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com