Ekstrēms sports

Palielināt / Enlarge

Jauniešu koris BALSIS. FOTO Ilona Brūvere.

Palielināt / Enlarge

Jauniešu koris BALSIS. FOTO Ilona Brūvere.

Palielināt / Enlarge

Jauniešu koris BALSIS. FOTO Ilona Brūvere.

Katru gadu uz četrām dienām koris dodas pa Daugavu ar plostiem, laivām – kas nu vien sanāk – un sniedz koncertus abos Daugavas krastos, parasti kādus 10 – 12. Šī jaukā tradīcija iesākās pirms septiņiem gadiem un šogad beidzās ar to, ka koris, līdz ar Daugavu, devas jūriņā. Tā arī sanāca, ka brauciens bija garāks.

Ceturtdiena

Mierīgi (Un šī bija uz kādu laiku pēdējā reize, kad varētu lietot šo vārdu saistībā ar ceļošanas veidu.) koristi ar vilcienu ceturtdien devās uz Ogri, lai nodziedātu pirmo koncertu Ogres Luterāņu baznīcā. Mirdza un Jānis sagaidīja koristus ar smalkmaizītēm un kafiju, un tad koristi devas baznīcā, kur skaidri vārdi un skanīga dziedāšana piepludināja baznīcu. Pēc koncerta, kad jautāju par koncerta iespaidiem, abi izteicās, cik skaists koncerts, cik labi redzēt baznīcu tik pilnu, un kādu prieku koristi sagādājuši ar savu garīgo dziesmu programmu.

Un tad uz Daugavu, kur sākās ekstrēmā daļa. Bija divas laivas: vikingu laiva un tāda pa daļai noslēgta laiva. Lai tiktu uz tās, bija jābalansē uz šauras laipas, jākāpj caur vikingu laivu, kas šūpojās Daugavas viļņos, un jāsaspiežas slēgtajā daļā; nu, vismaz domājam, ka tur būsim sausi, lai gan pieci koristi palika uz klāja, ko vēlāk gauži nožēloja. Devāmies pa Daugavu, kur vējš upi jau dancināja tā, ka tā metās ar sparu pret logiem, šļakstēja pa spraugām un uz klaja vienkārši ar savām ūdens rokām visus apkampa. Koristi sēdēja ar termo krūzēm atspiestām pret jumta logu malām, mēģinādami kaut cik saķert ūdeni un izmantoja glābšanas vestes kā aizsardzības līdzekli pret ūdens uzbrukumu. Un, jo ātrāk laiva peldēja, jo vairāk ūdens sitās pret logiem. Bet kāpēc jādodas tik ātri? Nu jātiek laicīgi uz Sv. Meinarda salu, kur paredzēts koncerts un jānogādā koriste slimnīcā, kurai izrādījās ir lauzts un pāršķelts pirksts; sanāk, ka kāpt pāri laivai, kas šūpojas un atsitas pret otru laivu, nemaz tik vienkārši nav! Nemaz nezinu, kā gāja cilvēkiem vikingu laivā, bet laikam arī tur ūdens ar viņiem parotaļājās.

Sv. Meinarda salu bija pārņēmis vēja pūķis, kas visus mēģina iepūst Daugavā, ieskaitot piecus līdz kauliem izmirkušus koristus. Diriģents koristus mēģināja kaut cik pasargāt no vēja uzbrukuma, nostādīdams tos pie sienas, bet, lai gan spīdēja saule, vējš bija nežēlīgs. Klausītāji, toties, sēdēja un priecājās pa koncertu; šī situācija nemainījās visos koncertos. Pēc koncerta man stāstīja, cik ļoti viņi priecājās par kora ierašanos, par iespēju dzirdēt iemīļotas dziesmas tik kvalitatīva kora izpildījumā.

Pēc koncerta koris ar uzlabotām akrobātiskām prasmēm iekāpa laivās, lai dotos uz Nāves salu, tikai šoreiz neviens nepalika uz klāja, jo tik daudz rezerves drēbju jau arī nebija! Izmantodami krūzes un glābšanas vestes visi gandrīz sausi nokāpa no laivas Nāves salas krastā, kur dārza soli bija salikti ūdenī, lai kaut kādā veidā būtu iespējams tikt krastā. Tur koristi pazuda mežā, jo ceļš uz koncerta vietu nebija īsti skaidrs, it sevišķi, ja kāds skaidroja, ka jāiet pa labi, bet faktiski izrādījās, ka jāiet uz pretējo pusi. Beidzot īstais ceļš tika atrasts, un koncerts izskan. Te bija iekurināts ugunskurs, un pēc koncerta jaunieši palika uz kādu brīdi pie ugunskura padziedāt. Rihardam līdzi bija ģitāra, tad kā nu nedziedāt. (Man jāsaka, ka es reti esmu redzējusi Rihardu bez ģitāras, ja nu vienīgi tad, kad guļ un ēd, bet mežus, jūrmalas, koncertzāles, purvus viņš izstaigā spēlēdams.) Uz Nāves salu daļa klausītāju bija devušies ar savām laivām, jo nebija gribējuši palaist garam tādu notikumu. Kā parasti, klausītāji priecājās par kora viesošanos, par melodisko un harmonisko dziedāšanu, par to, ka koris velta savu laiku, lai koncertētu ārpus Rīgas. Tad atpakaļ pa tumsu uz laivām un naktsmājām. Lai gan likās, ka nobraukta jau nedēļa, bija beigusies pirmā diena.

Piektdiena

Piektdienas rītā Daugmales folkloras grupa bija koristiem noorganizējusi izklaidi. Jauks ansamblis spēlēja, un koristi ieguva jaunus uzskatus par dančiem. Kad vēlāk runāju ar koristiem par to, kas viņiem visspilgtāk palicis atmiņā no koncertturnejas, viņi bieži pieminēja tieši dančus.

Jautrais rīts beidzās, un koristi devās gatavoties nākamajam koncertam. Šis tika izsludināts kā īss, eksperimentāls koncerts. Eksperimentāls, jo koristi nestāv viens otram blakus, bet bija izkaisīti ap Lejas ezeru un sadziedājās pāri ezeram, cītīgi skatoties uz diriģenta rokām, cerēdami, ka varēs tās saskatīt! Bet vispirms, tur bija jātiek; – nu līdz tam kādi 5 km. Koristi stāstīja, ka bija dīvaini dziedāt – it kā būtu viens pats. Bet klausītājiem patika, ka koris bija ieradies dziedāt pie viņu iemīļotā ezera, jo, savienojot abas lietas, bija dubults prieks.

Un tagad atkal ekstrēmais sākās. Jaunieši bija jau izlēkājušies un kādu gabaliņu nostaigājuši. Ja turp ejot bija forši, doties pa daļai pa mežu, tad atpakaļ ceļā bija pavisam citādi, jo uznāca pamatīgs lietus, meža takas kļuva dubļainas un slidenas. Bet neko darīt, jādodas pa upi uz nākamo koncertu.

Šoreiz vējš nesagādāja nekādus ekstrēmus apstākļus, bet iekāpšana un izkāpšana no laivām gan. Daugava ir skaista, plata upe, un šur tur krasti ir pastāvi. Viegla piebraukšana un izkāpšana sanāca tikai Rīgā. Citur bija jāatdarina kalnu kazas, un zēniem bija jāsastājas ķēdē, lai pārvietotu mantas un palīdzētu meitenēm. Tomēr šad tad kāds korists nolaidās uz dupša, jo laipa no kuģa uz krastu bija pavisam nestabila. Tāpat bija arī pie Daugmales pilskalna, kur bija nākamais koncerts.

Šajā koncertā korim piebiedrojās Daugmales folkloras grupa. Skatītāji bija izkaisīti pa drupām, redzami pret pelēkām debesīm, bet koris dziedāja pilsdrupu pakājē. Dziedāšanai sekoja danči un neiztrūkstošais lietutiņš. Pēc koncerta un dančiem koristi pa visīsāko (un stāvāko) ceļu devās uz laivām. Beidzot visi bija sakāpuši un varējām doties tālāk, vēl ilgi un dikti mājot Daugmales iedzīvotājiem, kas pēc koncerta devas uz upes krastu, lai atvadītos, un tas izteica to prieku, ko kora BALSIS viesošanās un sadarbošanās ar vietējo grupu sagādāja.

Otrā krastā koris Lōja jau dziedāja pie Daugavas lībiešu un viņa vadoņa Ako piemiņas zīmes. Korim atkal priekšā stāvēja garais process dabūt visus koristus uz sauszemes. Beidzot pie ugunskura, kas vēl nav kārtīgi iededzies, pašā krastmalā pret indigo zilām debesīm un tumšo upi, jauniešu balsis izplūst, dziedot dziesmas, kas aizkustina, aizrauj, liek aizdomāties. Šoreiz izskan arī lībiešu dziesma. Laikam jau pareizi izrunāja vārdus, jo neviens nelaboja, bet skaļi aplaudēja.

Nu tad, mierīgi uz nakts dusu? Kur nu! Atkal jākāpj laivās un tad vēlāk ar visām pekelēm jāveic akrobātiskais gājiens, lai tiktu krastā. Bija jau vēls, un varēja dzirdēt, kā koris gandrīz kopīgi nopūšas. Tātad nolēma, ka turpat visu ņems ārā no laivām un ies ar kājām uz naktsmītni, jo esot tikai kāds kilometrs pa virsu jānoiet. Nu labi, garā ķēdē, no laivām uz krastu daži koristi un diriģents, stāvot upē, sāk padot mantas. Tas nebija nekāds sīkums, jo debesis nav vairs indigo zilas, bet gan piķa melnas. Labi gan, ka mobiliem telefoniem ir lukturīši, jo otra rinda ar koristiem stāvēja un visu apgaismoja.

Beidzot visi kā bruņurupuči, ar mantām uz muguras, pa tumsu devās pārgājienā uz naktsmītni Salaspilī. Un tad debesis atvērās, vējš meta kūleņus ap koristiem, grāba aiz lietus plēvēm, jakām, dzina lietu sejā... kāpēc nevarēja no mugurpuses pūst? Diemžēl nebija iespēja kā bruņurupucim ierauties savā mājiņā; – atkal ekstrēmais sports!

Tad izmirkuši paši, ar salijušām mantām, mēs ierodamies naktsmītnē, kur sagaida siltas, gardas vakariņas un, cik forši, bija arī kafijas automāts! Pārrunu laikā (Tādas notiek regulāri, lai spriestu, kā labāk rīkoties nākamā posmā.) nolēma, ka nākamajā rītā tomēr brauks ar busu līdz laivām un neies 8 km ar mugursomām, jo ekstrēmais sāk apnikt!

Sestdiena

Sestdienas rīts bija saulains un sauss. Bet ir jau arī cita veida izaicinājumi, ne tikai laika apstākļu vai vingrotāju līdzsvara izjūta nepieciešamība! Nobraucām pie upes, lai dotos tālāk uz peldošās pirts un divām laiva. Ir divas, kur trešā? Upes vidū gaida, kad kāds vai kas to atbrīvos no upes smiltīm! Bet, kā jau diriģents teica, nav jau tas, ka ir izaicinājumi, bet kā ar tiem tiek galā! Šoreiz tiek galā ar trīs mašīnām: koristi zvana vecākiem un divas mašīnas ierodas, lai daļu aizvestu uz Rīgu, bet pēdējai grupai jābrauc ar taksi – nekā citādi nevar, jo visiem ir jābūt koncertā Rīgā pie Televīzijas torņa. Pārējie sakāpa laivās un devās pa upi.

Forši braukt pa upi, kad spīd saule, kas liek ūdenim mirgot, un kad tas nešļakst laivā. Pie torņa tie, kuri brauca ar mašīnām, ir jau klāt, bet kur tad diriģents un peldošā pirts? Kā nav, tā nav! Vai tad atkal uzsēdās uz sēkļa? Nē... šoreiz pietrūka degvielas. Bet koncertam tomēr jāsākas kaut cik laicīgi, un laimīgā kārtā jaunieši uzstājās ne tikai kā koris, bet arī kā solisti. Tātad, koncerts sākās ar Riharda ģitāras pavadījumu un solo gabaliem. Pēc laiciņa ieradās diriģents. Koncerts šeit sastāvēja no divām daļām: ārā pie torņa un tad tunelī pie ieejas, kur bija pavisam cita akustika.

Tad koristiem pienāca atpūtas brīdis; nu laikam pareizāk būtu teikt – enerģiska izklaide. Uz trīs stundām tie devas pa Daugavu ar smailītēm. Neviens neizkrita, neviens nenogrima, jauks, brīvs laiks, tikai upe un izprieca. Un tad jau bija jāgatavojas otram šīs dienas koncertam Arkādijas Parka bijušajā estrādē. Uz šo koncertu bija ielūgti dziedātāji no visiem Rīgas koriem, jo koncerts sastāvēja no Dziesmu Svētku dziesmām. Foršs koncerts, jo šīs dziesmas reti bija izskanējušas iepriekšējos koncertos. Koristi no citiem koriem priecājas, ka ir iespēja dziedāt pie Dziesmu Svētku virsdiriģenta.

Trešais koncerts sākās plkst. 21.00, Smiļģa muzeja dārzā. Daudziem koristiem šis koncerts bija vismīļākais. Tam bija tāda neparasta noskaņa. Agri iestājās tumsa, un, lai apgaismotu dārzu, bija galda lampas, kas tika izdalītas izklaidus pa dārzu un radīja tādu maigu, maģisku atmosfēru. Dziedāja koris, bet bija arī astoņi solo gabali. Koncertam bija tāda miera un viegluma sajūta, jo visi izaicinājumi izturēti un jau pagātnē.

Svētdiena

Svētdienas rītā visi kājām devāmies uz Gaismas Pili, kur ir pirmais dienas koncerts plkst. 11.00. Te klausītāji ļoti priecājās pa akustiku, par to, ka var sadzirdēt un saprast katru vārdu. Koris uzstājās atrijumā, kur balsis skaisti pacēlās, kad vīri vieni paši dziedāja (Māte Saule), vai kad dziedāja viss koris. Rakstīju jau, ka katram koncertam bija sastādīta sava programma, bet jauniešu repertuārs ir tiešām iespaidīgs, jo šajā koncertturnejā pavisam kopā bija 17 koncerti!

Koncerts nodziedāts, un jaunieši kājām devās uz Mazo Ģildi. Dabīgi, ka arī tur sanāk uzstāties, jo tās ir kora mājas visus šos 30 gadus. Tur arī apmainām mugursomas pret ceļa somam, jo pēc šī koncerta koris dosies gar Brīvības pieminekli, kur uzdziedās; tad pa Rīgas kanālu ar laivām uz ostu. Tur kāps Tallink kuģī Isabelle, lai dotos uz Stokholmu, jo arī Daugava ieplūst jūras līci, ne jau apstājas pie Rīgas robežas.

Ilona Brūvere
Laikrakstam „Latvietis“