Pertas Daugavas vanagi svin gadadienu

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Jānis Purvinskis un Ilmārs Rudaks (no Pertas). FOTO Jānis Purvinskis.

Palielināt / Enlarge

Maija Puriņa un Sarmīte Zeltiņa (no Madonas). FOTO Jānis Purvinskis.

Daugavas Vanagi

Ir jau pagājuši 68 gadi, kopš Pertā nodibināja Daugavas Vanagu nodaļu, un vēl mums ir saujiņa cilvēku, kuri atbalsta un tic tam darbam, ko Pertas vanagi veic. Sniedzās pēc un veic vēl tos pašus mērķus, uz kuriem tā tika dibināti 1949. gada 21. augustā: gādāt par latviešu un Latvijas pastāvību un gādāt par mūsu leģionāriem, grūtībās nonākušiem tautiešiem, uzglabāt latviešu valodu un tautas gara mantas. Ja gadu gājumā mūsu mērķu smaguma punkts ir svārstījies vairāk no viena mērķa uz citu, tomēr esam veikuši visus. Kaut gan Latvija ir bijusi neatkarīga valsts nu jau divdesmit sešus gadus, šodien mums vēl jo cītīgāk jāraugās, lai šo brīvību atkal kāds mums nenolaupa. Vēl vairāk nekā diviem simtiem veco leģionāru ir nepieciešama mūsu palīdzība, sagādājot ārstniecības zāles un ir daudzbērnu ģimenes, kuras nevar izdzīvot bez mūsu palīdzības. Tātad mūsu mērķi vēl ir tie paši, un mēs vēl tos veicam.

Atklājot mūsu gadadienas svinības, mūsu nodaļas valdes priekšsēdis Ilmārs Rudaks sveica mūs un mūsu viesus, piebilstot, ka kaut gan mēs Pertā esam skaitliski tikai maza nodaļa, tomēr mēs esam veikuši lielus darbus: Mazs cinītis gāž lielu vezumu. Tālāk savā uzrunā Ilmārs mums teica, ka Daugavas Vanagu dibināšanas laikā tika pausts, ka tā jau nu būs tikai tāda pagaidu organizācija un ka drīz jau arī izputēs. Tomēr šī organizācija ne tikai neizturēja, bet laika gājumā uzplauka par vislielāko latviešu organizāciju pasaulē. Ja pie Pertas nodaļas dibināšanas neviens neticēja, ka nodaļa vēl pastāvēs pēc 25 gadiem, tad pēc 25 gadiem arī neticēja, ka vēl būsim pēc 50 gadiem, bet šodien svinam jau 68 gadu darbību. Ilmārs sevišķi izcēla milzīgi lielo Pertas Daugavas vanadžu darbu mūsu nodaļā, bez kura nodaļa nebūtu spējīga pastāvēt. Svētku apsveikumu bija atsūtījusi arī Latvijas Okupācijas Muzeja pārstāve Austrālijā Ināra Graudiņa, kura pateicās Pertas nodaļai par ik kārtējiem ziedojumiem Okupācijas Muzeja darbam un Nākotnes Nama būvei. Pēc savas uzrunas Ilmārs aicināja Latvijas goda konsulu teikt pāris vārdus.

Latvijas goda konsuls Jānis Purvinskis sveica Pertas Daugavas Vanagu nodaļu viņas gadu mijā un piebiedrojās nodaļas valdes priekšnieka teiktajam par mazo cinīti. Viņš apsveica vanagus par viņu uzupurēšanos, veicot šo svarīgo darbu, jo sevišķi par viņu palīdzības darbu leģionāriem un daudzbērnu ģimenēm un novēlēja, lai Pertas nodaļa vēl ilgi darbotos, un, ka viņš cer to atkal sveikt jau tās 70. gadadienas jubilejā. Tad Daugavas Vanagu Pertas nodaļu sveica Pertas Latviešu biedrības valdes priekšsēdis, Jānis Kukuls, sveicot viņus šai gadadienā un novēlot vēl ilgus gadus turpināt šo svarīgo darbu nākotnē.

Pēc apsveikumiem un uzrunām bijām gatavi mielastam, par ko šoreiz atkal bija gādājušas mūsu vanadzes. Galdi sāka pildīties ar šķīvjiem, pildītiem ar īstu latviešu ēdienu: skābiem kāpostiem, cūkas cepeti un dārzeņiem. Ilmārs ar Viktoru Mazalevski laikam jau no agra rīta bija strādājuši un cepuši, lai mums šajās svinībās būtu šis garšīgais kumoss. Nu saprotams, arī bārs bija vaļā, kur varējām vēl izvēlēties gan sarkanvīnu, gan baltvīnu, gan pašu alu un vēl arī Latvijas alu. Nu ko tad var vairāk gribēt. Un pat ar to vēl nepietika; vēl bija kafija un smalkmaizītes, pat ābolmaizīte un ķimeņu maizītes.

Kad nu bijām ēduši un dzēruši, mūsu kino operators, Vucēnu Jānis bija atkal samontējis filmiņas, ar ko mūs iepriecināt. Skatījāmies Meža Brāļus par partizānu cīņām Latvijā pēc Otrā Pasaules kara un pēc tās redzējām kā Latvijā gatavoja filmu par dzīvi Latvijā.

Šodien mūsu svinībās bija arī ciemiņš no Latvijas: mūsu, jau no pirmajiem Pertas latviešu iebraucējiem, – Maijas Puriņas māsīca Sarmīte Zaltiņa, kura ļoti lepni pasaka, ka viņa ir no Madonas. Tas ir tomēr savādi, jo reti kad kāds atbrauc no Madonas vai no Cēsīm, vai no, ko, ...no Daugavpils? Nē taču, Latvijā taču visi dzīvo... kur?... Nu, taču Rīgā. Bet nē, Sarmīte nebija no Rīgas, viņa bija no Madonas. Viņa gan dzīvojot un strādājot Rīgā, bet viņa ir no Madonas. Bija tiešām prieks dzirdēt cilvēku, kura bija lepna uz to, ka viņa bija no Latvijas lauku pilsētas Madonas. Paldies Sarmīt, es Jūs par to apsveicu, jo arī es esmu no lauku pilsētas, no Ilūkstes.

Bijām ēduši un dzēruši un tagad pateicam paldies Pertas Daugavas Vanagiem un vanadzēm, Vucēnu Jānim, Ilmāram un Viktoram un arī viesiem ciemiņiem par vienu jauki pavadītu pēcpusdienu Pertas latviešu dzīvē, un DV Pertas nodaļai novēlam vēl daudz, daudz baltu dieniņu.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“