|
|
Laiks Latvijā: |
Ko var veikt ar skatu uz nākotni – un sadarbošanos
Adelaides Baltiešu sarīkojums „Tālavā“
Laikraksts Latvietis Nr. 474, 2017. g. 1. sept.
Gunta R. -
Ieteikt draugiem.lv
No kreisās: Baltiešu Padomes priekšsēdētājs Aleksas Talanskas, Dienvidaustrālijas gubernators Hieu van Le. FOTO Pēteris Strazds.
Reinis Dancis. FOTO Pēteris Strazds.
Adelaides Latviešu skola. FOTO Pēteris Strazds.
Sarīkojums „Tālavā“. FOTO Pēteris Strazds.
Adelaides Latviešu skola. FOTO Pēteris Strazds.
Tautas deju ansamblis „Auseklītis“. FOTO Pēteris Strazds.
Lietuviešu tautas dejas. FOTO Pēteris Strazds.
Apvienotais igauņu, lietuviešu un latviešu koris. FOTO Pēteris Strazds.
Sarīkojuma programma (1).
Sarīkojuma programma (2).
Jau ilgus gadus, Adelaides Baltieši piemin 14. jūnija, 1941. gada upurus, un nu jau vairākus gadus, apmeklētāju skaits šai sarīkojumā arvien straujāk sarūk. Šogad Baltiešu Padome nolēma skatīties nevis uz traģisko vēsturi, bet uz Igaunijas, Latvijas, un Lietuvas izcīnītās brīvības iesākumu un ar kopīgu koncertu pieminēt brīvības alku manifestāciju, Baltijas Brīvības ceļu 1989. gadā. Seši simti kilometrus, divi miljoni igauņi, latvieši un lietuvieši sadevās rokās, no Tallinas, caur Rīgu, līdz Viļņai, lai apliecinātu, ka stāv kopā un grib atbrīvoties no apspiedēju krievu jūga. Uz īsu brīdi, piemiņas sarīkojumu „Tālavā svētdien, 27. augustā, apmeklēja arī Dienvidaustrālijas gubernators Hieu van Le un pāris politiķu.
Ievadam visa publika kopā ar apvienoto kori nodziedāja Austrālijas himnu, māc. Valdis Andersons lūdza par mūsu tēvzemju mūžīgu brīvību, un īsu uzrunu teica Baltiešu Padomes priekšsēdētājs Aleksas Talanskas. Savus vārdus viņš ilustrēja ar bildēm uz ekrāna, jo tieši Baltijas Brīvības ceļa laikā viņš atradās savā senču zemē Lietuvā.
Sekoja koncerta daļa, kur katrai tautībai bija dota pusstunda parādīt, kas notiek igauņu, latviešu un lietuviešu sabiedrībās Adelaidē. Jāsaka, ka programmas bija ļoti līdzīgas: rotaļas un dejošanu iesāka skolu bērnudārznieki, tad dejoja un dziedāja jau vecāki skolēni un tautas deju grupas, un beidzot uzstājās pieaugušo koris ar vairākām dziesmām.
Latvieši un lietuvieši uzstājās pēc starpbrīža, kad gubernators jau bija prom, taču pārējā publika bija sanākusi tik kuplā skaitā, ka Adelaides Vanadzes, kuras bija atbildīgas par uzkodu galdu, jau vienu brīdi sāka uztraukties, vai tikai pietiks visiem ko iekost, ar visu to, ka galds bija bagātīgs, un pīrāgi vien bija sacepti 600. Bārā bija laba tirgošanās. Taču pirms tikt pie uzkodu galda, apvienotais koris nodziedāja visas Baltijas valstu himnas un tad, atdarinot 1989. gada Baltijas Baltijas ceļu, publika sadevās rokās un novēlēja mūžīgu brīvību un mieru Igaunijai, Latvijai un Lietuvai.
Kas sevišķi palicis prātā? Visu dejotāju vieglais solis un acīm redzamais dejošanas prieks; koru bagātīgā skaņa, pat tādos koros, kuros nav daudz dziedātāju, bet sevišķi, kopkorī un DV Vīru korī (Viņi būtu varējuši dziedāt vairāk, nekā vienu dziesmu.); ģitāru un klavieru pavadījumi un dziedātāji/solisti; lietuviešu jau pusmūža vecuma dejas grupa ar savu precizitāti, un beidzot – publikas lielā atsaucība, gan skaita, gan sajūsmas ziņā. Publika gan sēdēja pie galdiem, gan rindās saliktos krēslos, gan vienkārši stāvēja kājās. Ne tik pozitīvu iespaidu atstāja tas (laikam ļoti izsalkušais!) pilsonis, kurš beigās, himnu dziedāšanas laikā, pārgāja visai zālei pāri, lai pie uzkodu galda piekrautu sev pilnu šķīvi ar pīrāgiem, nemaz nedomādams ne par svinīgo brīdi, ne par citiem cilvēkiem, kuriem noteikti arī garšo pīrāgi.
Šis sarīkojums pierādīja, ka šīsdienas cilvēki labprātāk atsaucas uz priecīgu notikumu atceres sarīkojumiem nekā piemin traģiskos. Kopš 1941. gada ir pagājuši 76 gadi, un daudzi no tiem, kas šo laiku vai nu piedzīvoja, atceras vai ir ar to pieauguši, vairs nav mūsu starpā. Lēnām viss aiziet mūžībā. Varbūt šis ir ceļš uz jaunu nākotni un jauna veida piemiņas sarīkojumiem?
Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
