Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Dziesmu svētku brīnums Baltimorā (2)

Juris Ķeniņš atskatās uz piedzīvoto un sajusto XIV Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos ASV

Laikraksts Latvietis Nr. 473, 2017. g. 26. aug.
Juris Ķeniņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
ASV_XIV_DziesmuSvetki

Pirmais turpinājums. Sākums LL472.

Sestdienas rīta modinātājs Baltimorā skanēja daudz par agri, bet saule bija jau sen uzlēkusi, un bija laiks atkal ķerties pie darba, kaut tas bija prieku pilnais dziesmu svētku darbs. Ieskatījos savā dienas kārtībā un redzēju, ka šodien uzstāšanās nav, tikai mēģinājumi! Patīk jau uzstāties, bet tas tomēr nāk ar savu stresu, sevišķi dziesmu svētkos, kur programmas ir saliktas ar izpildītājiem no vairākām pasaules malām, kuriem dienā vai divās ir jāsaliek lielus skaņdarbus, lai viņi izklausītos rutinēti un labi samēģināti. Protams, visi mūziķi ieradās svētkos ar visām notīm sen jau pirkstos, bet salikt lielākus ansambļus var būt komplicēts uzdevums. Mēģinājumos tomēr var nedaudz ievilkt elpu, pārtraukumos pavadīt laiku ar tādiem mūziķiem, kurus tikai satiek dziesmu svētkos, pasmieties un papriecāties jaukā un mierīgā gaisotnē.

Toties Māra jau pirms manis kārtoja savus tautas tērpus un nervozēja par savu izrādi – jaundejas. Kaut dalībniekam ir īpaši prieki dziesmu svētkos, paliek neizbēgamais fakts, ka dalībnieki nokavē lielu daļu no svētkiem. Es netikšu uz jaundejām, viņa netiks uz kamermūzikas koncertu nākošā dienā. Mēs ne viens, ne otrs netiksim uz teātra izrādēm. Bet laikam nekad neatstāšu dalībnieku rindas. Ja Roberts Zuika ar 100 gadiem var diriģēt lielā koncertā Rīgā, es arī varu izturēt!

Jaundejas bija patālu no viesnīcas, un jau agri Māra un viņas Toronto Dižā danča kolēģi devās uz turieni. Mēs tikai atkal tiksimies vakarā.

Ierados Renaissance viesnīcas 6. stāvā, kur bija paredzēts 4+ stundu orķestra mēģinājums, un sasveicinājos ar seniem orķestra draugiem, satiku jaunus un iekārtojāmies savās vietās. Mūziķi bija ieradušies no vairākām austrumkrasta pilsētām: Bostonas, Filadelfijas un Ņujorkas, no Kanādas, pat no Liepājas orķestra. Priecājos, ka jau vairākus svētkus pēc kārtas Baltimorā arī bija sarunāti latviešu orķestranti no tuvienes un tālienes, kuriem bija līdzīgi liels prieks tikties un spēlēt kopā – prieks, kas var notikt tikai dziesmu svētkos. Orķestra mēģinājumā katrs kopkora diriģents pēc kārtas izņēma savu dziesmu/savas dziesmas (bez kora) un paskaidroja mūziķiem gan ar vārdiem, gan ar žestiem, ko sagaidīja katrā gabalā. Visi diriģenti ir profesionāļi ar ievērojamu izglītību un pieredzi, bet katrs ar savu unikālo stilu. Pavadījumu kvalitāte arī bija ļoti augsta. Programmās nebija rakstīti orķestra aranžējumu autora vārdi, bet zinu, ka daži piederēja mūzikas nozares vadītājai Krisītei Skarei, cits komponistei/diriģentei Anitai Kuprisai, viens maestro Andrejam Jansonam un citiem pats pieliku roku.

Mēģinājuma noslēgumā, orķestris pats uz savu roku mēģināja Imanta Ramiņa Tautas dziesmu svītu, kuru izpildīs nākošā dienā bez diriģenta, bez drošības tīkla. Orķestris varens un atsaucīgs, un momentā redzēju, ka koncertmeistares Unas Tones (kura bieži kalpo Broadway bedrēs kā koncertmeistare) vadībā, viss ies gludi.

Pēc šī garā mēģinājuma gandrīz visiem orķestra dalībniekiem arī bija kamermūzikas pienākumi, un visi izklīda pa dažādām viesnīcas telpām pēc flautistes Agitas Aristas rūpīgi izstrādātā plāna, lai visiem pietiktu mēģinājuma laika sarežģītai un daudzveidīgai programmai nākošā dienā. Pats tikos ar izciliem mūziķiem – fagotistu Kārli Vicliņu un pianistu Kristīni Griffin, kurus sastapu pirmo reizi, un seno līdzstrādnieci (arī Kanādas svētkos divas reizes koncertmeistari) Unu Toni spēlēt unikālu Pētera Plakīda gabaliņu, un ar seniem draugiem – māsām Padegām: Silvija Padega Grendze un Laura Padega Zamura, kopā ar altvijolistu Andru Voldiņu spēlēt mana tēva Tālivalda Ķeniņa Little Suite for String Quartet, rakstīts jauniešiem, bet ritmiski un muzikāli pārsteidzoši prasīgs un neveikls. Visi mēģinājumi ritēji labi ne tikai mākslinieciski, bet arī pēc Agitas Aristas precīzā grafika. Jau zināju, ka Agita ir izcila flautiste, savā laikā spēlējot Liepājas orķestrī, bet laimējās dzirdēt viņu mēģinājumā Jāņa Mediņa Rapsodijā par latviešu tautas dziesmām ar Kristīnu Griffin pie klavierēm. Kā viņas pirksti lidoja pa flautu... zināju, ka šis gabals būs koncerta grāvējs.

Satiku Māru pēc, viņas uztverē, sekmīgām jaundejam. (Tikai nākošā dienā tautas deju lieluzvedumā uzzinājām, ka viņas grupa Dižais dancis un horeogrāfe Māra Simsone bija uzvarējusi savā kategorijā.) Bijām saņēmuši ielūgumu uz vakara pieņemšanu Top of the World, laikam ostas augstākā celtne pāri ielai no viesnīcas. Tur jauki bija tikties ar visādiem viesiem no Latvijas: Latvijas Republikas Kultūras ministre Dace Melbārde, Nacionālā Kultūras Centra pārstāve Aiga Vasiļevska, pārstāvi no Latvijas Investīcijas un Attīstības biroja, no LR simtgades biroja, LR vēstnieks Apvienotās nācijās, LR vēstnieks Vašingtonā un ASV sabiedrības vadītāji. Bet acis apžilba, kad redzēju, ka noteikti ar šo Latvijas dūžu palīdzību, saimnieki piedāvāja Valmiermuižas samtaino alu! Varena pieņemšana!

Bez izņēmuma, steidzamies visi atpakaļ uz viesnīcu, uz populārās mūzikas koncertu – Daumanta Kalniņa kvintets.

Balles zāle bija pārveidojusies par naktsklubu un jau pārpildīta gandrīz līdz pēdējai vietai, bet laimīgi – bija vietas pie mīļiem draugiem – mākslinieces Ilonas Studentes un viņas vīra Jāņa, ilggadējs Priedaines valdes locekļa, un pirmo reizi piedzīvojām šos mūziķus. Daumantam Kalniņam ir klasiskā izglītība no Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas, kur bija obojists, bet arī apguvis džeza dziedāšanu. Ap viņu ir mūziķi ar dažādiem talantiem gan džezā, gan gan pop mūzikā, gan blūzā, un tie dabīgi ir ietekmējuši līderi – Daumantu. Ansamblis piedāvāja ne tikai oriģināldziesmas, bet repertuāru no Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Zigmara Liepiņa, Imanta Kalniņa un citiem. Kad mūsu enerģija savienojas ar klausītājiem – mūzika sāk dzīvot, un tā arī bija; sajūsma no klausītājiem liela.

Atkal neizturējām līdz beigām; negribējām, ka modinātāja asās skaņas būtu pārāk skarbas nākošā rītā. Teicām savas ardievas un devāmies uz pagaida mājiņu tālu no mājām – 9. stāvā.

24. jūnijā, Algonquin parkā, precējās sabiedriski aktīvs jauns pāris: Deanna Dobson un Aleksandrs Ķeniņš. Aleksandrs ir bijušais LNAK valdes loceklis, un abi strādā pie reklāmas XV Latviešu Dziesmu un Deju svētkiem Kanādā. Deanna ar profesionālu izglītību tieši šajā laukā un Aleksandrs, pielietojot savu ikdienas darba pieredzi, gatavojot svētku mājas lapu www.latviansongfest.com. Jaunais pāris gatavojas dziedāt noslēguma koncertā Rīgā 2018. g. Dziesmu un deju svētkos. Jaunlaulātie agri savās attiecībās atklāja jauko sagadīšanos, ka abu mātes – Silvija Gulbis un Māra Ozoliņa bija klases biedres sestdienas skolā pirms 50 un vairāk gadiem.

* * *

Svētku sestdiena bija samērā brīva no stresa: tikai mēģinājumi, tikšanās ar seniem draugiem un jauki sarīkojumi. Toties svētdiena, svētku priekšpēdējā diena, solījās būt tieši pretēji: vienā skriešanā, stresa bez gala, gan sēžot pie čella, gan vadot stīgu orķestri kamermūzikas koncertā.

Mārai arī liela diena – tautas deju lieluzveduma mēģinājums no plkst. 7.00 līdz plkst. 14.30 – veselas 7 ar pus stundas! Un vēl pēc tam – lieluzvedums pats! Likās, ka Māra atstāja viesnīcu pirms saulēkta. Visi dejotāji ar savām paunām (tautas tērpi), uzņemoties pagaro gājienu uz Royal Farms Arena, 700+ dejotāji Baltimoras agrā rīta svelmē kā kamieļi tuksnesī.

Mani pienākumi sakās normālos plkst. 10.00, un varēju nedaudz pazāģēt savu čellu pirms rīta mēģinājumiem. Kamermūzikas koncerts skanēja īpatnējā telpā: American Visionary Art Museum. Senā ēka tieši pie ostas laikam savā laikā bija noliktava; tagad eleganti restaurēta un pārtaisīta par modernās mākslas galeriju. Tukšais augšējais stāvs bija gatavs visādiem pasākumiem, un mūs sagaidīja labs flīģelis un maza skatuvīte orķestrim.

Par programmu atbildīga bija apdāvināta mūziķe no Bostonas, savā laikā Liepājas orķestra flautiste Agita Arista. Varenai programmai bija gan no senākiem Latvijas akadēmiskās mūzikas vadoņiem – Jāzepam Vītolam, Emīlam Dārziņam un Jānim Mediņam, sacenšoties par viss vecāko skaņdarbu (uzvarēja Jāzeps Vītols), līdz šīs dienas autoriem no Latvijas un ārpus, ar pārstāvjiem no ASV austrumu krasta – Pēteris Aldiņš, Dace Aperāne un Anita Kuprisa, kura piedāvāja koncertam jaundarbu Pagānu atmiņas flautai (Agita Arista) ar elektroniski ierakstītu pavadījumu.

Atkal bija klāts burvīgs muzikāls aukstais galds saimnieces Agitas rokās, piedaloties zvaigžņu parādei – mūziķiem no austrumu krasta, ar dažiem viesiem no ASV vidienes, un čellists no Kanādas. Agitas māksla bija ielūgt un tad salikt šos atšķirīgos mūziķus pa dažādiem ansambļiem, mūziķu māksla izvēlētos, bieži sarežģītos gabalus salikt vienas dienas mēģinājumos.

Parādē muzikāli soļoja – un šeit rakstu soļošanas/uzstāšanās secībā: vijolniece Una Tone, Broadway koncertmeistare; pianists Rūdolfs Ozoliņš (Toronto klausītājiem būs iespēja dzirdēt Rūdolfu koncertmeistara lomā 2018.g. janvārī, kad viesosies operas zvaigzne Maija Kovaļevska); smaidīga un spējīga altvijoliste no jaunās paaudzes Annija Kerno; otrā svētku pianiste Kristīne Griffin, ar īpaši maigu toni un pieeju; visiem iemīļotais mecosoprāns Laila Saliņa; burvīgā jazz flautiste/alta flautiste Ilona Kudiņa; izcils un pieredzējis fagotists Kārlis Vilciņš; koncerta rīkotāja Agita Arista, kuras Jāņa Mediņa Rapsodijas izpildījums (pie klavierēm Kristīne Griffin) bija koncerta grāvējs, kopā ar Ozoliņa Kaprizs valsi (Jāzeps Vītols); trompetists, mūzikas doktors Benjamiņš Aļļe un stīgu kvartets: māsas Silvija Padega Grendze, Laura Padega Zamura (vijoles), Andra Voldiņa (altvijole) un čellists – es, spēlējot mana tēva Little Suite for String Quartet.

Koncertu noslēdza ar 13 spēlētāju stīgu orķestra sniegumu: Imanta Ramiņa Latviešu tautas dziesmu svīta, studentu darbs, kura pēdējā daļā Pūt, vējiņi kļuva par iemīļotu kora apdari. Pats arī ielauzos ar skaņdarbu kā koncerta piedevu, tautas dziesmas Kur tu teci apdare, kurai iedevu maldinošu nosaukumu Song About a Chicken.

Koncertzāle bija patālu no viesnīcām, un varēja manīt, ka klausītāji bija gatavi steigties atpakaļ uz naktsmājām, un tad tūlīt uz tautas deju lieluzvedumu, kurš bija vēl tālāk, pretējā virzienā. Lielākā steiga bija orķestra kontrabasistam Andrim Zvārgulim, kurš bija arī lieluzveduma pieteicējs. Vajadzēja paziņot klausītājiem, ka tautas dejas bez pieteicēja nesāksies – nav ko steigties!

Tomēr, pacietīgie klausītāji neskopojās ar aplausiem un, kājās stāvot, ilgi sumināja visus māksliniekus, kuri koncerta beigās atkal ieradās uz skatuves.

Pats arī gribēju steigties uz tautas dejām, bet bija vēl daži pienākumi pēc koncerta, to starpā iedzert glāzi šampānieti par godu vijolnieces Silvijas Grendzes dzimšanas dienai.

Pat ar steigšanos ierados jau tumšā un pārpildītā arēnā ar visiem dejotājiem jau uz deju grīdas. Ievēroju, ka laimīgi kontrabasists/pieteicējs Zvārgulis bija laicīgi ticis (un pārģērbies).

Par tautas dejām, zinu tikai to, ko esmu iemācījies no savas kundzes Māras, kura jau daudz gadu dejo ar Toronto ansambli Dižais dancis – dejotāji savos labākos gados. Nepretendēšu citādi, bet bija daži novērojumi. Pirmais, svarīgākais, un jau atkārtoti rakstu: citādi izcilais priekšnesums par tumšu. Klausītāji programmas lasīja pie mobilo telefonu gaismām, kuri paši par sevi deva zināmu efektu. Uz trīs lieliem ekrāniem, dažādu laikmetu tautas deju attēli sekoja pieteicēja vēsturiskai uzrunai – ļoti efektīgi. Un tuvu pie 800 dejotāju no visām paaudzēm, to starpā vairākas grupas no Latvijas, precīzi un droši nodejoja bieži sarežģītas dejas. Protams, lielākais prieks ir no vismazākajiem dalībniekiem, kuri ar savu neierobežoto entuziasmu izcēlās, vienalga kurā virzienā viņi šad un tad griezās.

Varam lepoties arī par Kanādas līdzdalību: divas deju grupas Daugaviņa un Dižais dancis, abas vadītājās šī lieluzveduma horeogrāfes: Selga Apse (varenā meiteņu deja Makaidū) un Māra Simsone (fifīgā Pūt, vējiņi, dzen laiviņu horeogrāfija). Pārstāvēti arī bija horeogrāfi Zigurds Miezītis (ar divām dejām), Baiba Bredovska un Edvīns Kalviņš.

Skatītāji bija skaļi un devīgi ar labi pelnītiem aplausiem, sevišķi suminot lieluzveduma vadītāju Astrīdi Liziņu.

Tāpat kā ar kamermūzikas koncertu, tāpat kā visos dziesmu svētkos, dedzīgākie svētku viesi steidzās uz nākamo pasākumu: Latvijas Kultūras akadēmijas jauktais koris Sōla – viens no PASAULES izcilākiem amatieru koriem, uzvarot vairākus Grand Prix starptautiskos konkursos. Ar Māru sapratām, ka vakariņas šovakar atkal nebūs, tikai cerējām, ka mūsu iemīļotais Subway vēl būs atvērts pēc koncerta. (Bija, un mēs nebijām vienīgie, to starpa komponists Guntars Gedulis, kurš bija atceļojis no Venecuēlas dzirdēt kā Sōla izpilda viņa tautas dziesmu apdari.)

Bet, mīļie lasītāji, tāpat kā tajā vakarā, nogurums ir iestājies, un būs jāgaida (ceru ar nepacietību) uz nākošo turpinājumu.

Juris Ķeniņš
Laikrakstam „Latvietis“
Pirmpublicējums „Latvija Amerikā“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com