Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Birutas Baumanes meita Laine Kainaize. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Biruta Baumane. „Lauku muzikants“. 1968. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Biruta Baumane. „ Saimnieces“. No cikla Kāzas Latgale. 1967. FOTO Māris Brancis.

11. augustā Latvijas Nacionālajā mākslas muzeja 4. stāva izstāžu zālē atklāja izstādi ar ļoti ierastu, bieži izmantotu nosaukumu – Biruta Baumane (1922 – 2017). Glezniecība. Varbūt tieši trafaretumā slēpjas viss noslēpums.

Kā esam ziņojuši, gleznotāja Biruta Baumane, tuvojoties 95. dzimšanas dienai, šī gada 21. janvārī aizgāja mūžībā. Māksliniece savā dzīves laikā visu centās noteikt, kā tam vai citam atgadījumam jānotiek. Arī šo izstādi viņa pati sarīkoja, tas ir, uzrakstīja, kādas gleznas izstādē izliekamas un arī to, ka tām jākļūst muzeja īpašumam, papildinot mākslinieces gleznu kolekciju šajā nozīmīgajā nacionālajā mākslas krātuvē.

Pirms vairākiem gadiem Latvijā izplatījās ziņa, ka lielāko tiesu muzejos glabājas ne paši oriģināli, kas tika pirkti, bet gan šo darbu pašas mākslinieces atkārtotas kopijas. Tas attiecas arī uz dāvanām draugiem un paziņām. Uzzinot šo faktu, dažs labs kolekcionārs bija pat gatavs iesūdzēt gleznotāju tiesā par krāpniecību. Diemžēl, vai paldies Dievam, līdz reālai rīcībai lieta nenonāca. Iespējams, ka uzvarētāju nebūtu, –kurš būs tas soģis un tas arbitrs, kurš noteiks, kura no gleznām ir labāka – oriģināls vai autora paša kopija. Arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā blakus oriģināliem glabājas Birutas Baumanes gleznu autorreplikas.

Protams, būtu gan interesanti vienkopus redzēt oriģinālus un mākslinieces atkārtojumus; salīdzināt un pašam pārliecināties, cik tie tuvi viens otram. Droši vien šādu izstādi neviens neuzņemsies sarīkot, apsūdzot vai attaisnojot godājamo gleznotāju.

No citas puses raugoties, Biruta Baumane acīmredzami tik daudz gleznās ielika sevi, savas domas, izjūtas, ka nespēja no tām šķirties, atdot tās prom, kaut arī tas būtu muzejs, kas glabā mūžībai. Tas būtu, kā no sevis noplēst miesu un pasviest, tā sakot, suņiem. Krājot darbnīcā gleznas, māksliniece turēja savā tuvumā savu dzīvi, savus slēptos sapņus, ilgas, kaislības, laimīgos un dramatiskos mirkļus. Jebkura veida mākslinieki ir izteikti egoisti, viņi pasauli redz caur sevi, viņu pasaules viducī ir viņš pats un neviens cits, pat ne bērni, sievas, mīļākie. Tie tāpat atspoguļo viņus, arī bērnos, sievās vai mīļākajos viņi saredz sevi. Kā noprotams, Biruta Baumane bija ar izteikti spēcīgu Ego, kam ļāva izpausties ļoti bieži, varbūt pat ik brīdi. Uzskatīdama, ka neviens nespēj par viņu rakstīt tik labi, ka viņa vēlas, māksliniece ķērās pie spalvas, un klajā pie lasītāja nāca divas grāmatas, atklātas grēksūdzes. Kad tika iespiests milzīgs albums par viņas daiļradi, neapmierinātā gleznotāja pati ķērās pie albuma sagatavošanas, un dienas gaismu ieraudzīja vēl viens krāšņs viņas gleznu apkopojums, tikai – viņas versijā.

Bet tagad Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ieguvis 26 Birutas Baumanes gleznas, kuras māksliniece pati uzskatījusi par īpašām, nozīmīgām, saglabāšanas vērtām, viņu raksturojošām. Kādus darbus tad viņa atzinusi par cienīgām saglabāt mūžībai

Pašportrets naktī (1965), Lauku muzikants (1968), triptihs, kurā ietilpst trīs dažādos laikos gleznoti darbi Bērnība (1983), Karuselis (1981) un Dzīres beigušās (1978), kā arī Saimnieces un Sievas no cikla Kāzas Latgalē (abas 1967), Uz ielas Ventspilī (1982) un citas gleznas. Biruta Baumane gleznoja tik ilgi, cik spēja nostāvēt kājās un noturēt rokās otu, taču ar pilnām tiesībām var apgalvot, ka reiz viņas rokraksts izveidojās, un tas jau notika studiju laikā, kad nostiprinājās viņas tēmu un izteiksmes loks, viņas krāsu izvēle, sižeti, kompozīcija un zīmējums nemainījās. Viņa palika uzticīga sev, savam skatījumam, nekad nepadodamās lētas popularitātes, slavas vai naudas vilinājumiem. Biruta Baumane nenodeva savu talantu, palikdama godīga jebkurā situācijā.

Būdama ļoti emocionāla sieviete, gleznotāja nekad nekļuva sentimentāli salkana. Drīzāk dažbrīd šķita, ka šo darbu autors ir vīrietis, tik racionāli skaidrs ir uzstādījums, kompozīcija, sižets un gleznojums. Protams, vienmēr sižetu izvēle ir emocionāli jūtīga, izteikti personiska, šajā gadījumā izteikti sievišķīga, taču Birutas Baumanes gleznas izceļas ar to, ka tajās katrreiz ir jaušams dramatisms. Viņa it kā aiz krāsainības, prieka, līksmības tālākos plānos saredz arī traģisko, aiz košajām krāsām melno toni. Manuprāt, Biruta Baumane ne vienmēr zināja, cik dziļi viņa tver pasauli – laicīgajā saredz mūžīgo, dzīvē intuitīvi pamana nāves, iznīcības tuvumu.

Ar šiem testamentā novēlētajiem darbiem tagad muzeja kolekcijā ir 84 mākslinieces gleznas. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce izstādes atklāšanā apsolīja, ka 2022. gadā tiks sarīkota Birutas Baumanes simtgadei veltīta skate, kas būs jauns skatījums uz gleznotājas daiļradi – to jau veidos bez viņas autoritatīvās gribas un norādījumiem.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“