Rītausmas milzu spēks

Palielināt / Enlarge

Jūrā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Jūrā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Jūrā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Jūrā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Jūrā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Jūrā. FOTO Aina Gailīte.

It kā katram būtu savas dīvainības. Man arī tādas ir. Astoto gadu katru rītu fotografēju saullēktu – pusgadu pie jūras, pusgadu pie upes. Jūrai tiek tas siltā laika periods. Atceros, kā jaunībā vienmēr kāvos ar miegu, un atceros, kā māte man teica, tak uzcelies un aizej paskaties saullēktu, tu tik daudz ko palaid garām. Tikai tad, kad mātes sen jau vairs nebija šaisaulē, vienu vakaru nolēmu – rīt iešu.

Tā nu es eju, nekādu problēmu ar celšanos; Jāņu laiks tāds mazliet grūtāks ir, jo jāceļas trijos un pusstunda līdz jūrai. Saullēktā mani interesē pārmaiņu process stundas garumā. Nekad nevari zināt, vai krāsas ies košumā,vai bālumā. Bet tas, kad redzi, kā top gaisma un atnāk diena, tas ir fascinējoši. Pa šiem gadiem ir redzēti daži izcili debesu brīnumi, bet vienmēr tu topi mundrs, jo saules dotā enerģija ir milzīga.

Agrajos rītos es praktiski pludmalē esmu viena, t.i., nav cilvēku, toties dzīvā radība ir sastopama – bebri, roņi, lapsas, kaķi, stirnas, aļņi, mežacūkas un, protams, putni – kaijas, vārnas, baltie gārņi un zivju gārņi, dažādas pīles un gulbji, pavasaros un rudeņos – pārceļotāji putni.

Pēdējā laikā ir nostabilizējusies pludmales sakopšanas kārtība. Ik pa laikam sastopu zvejniekus. Ar dažiem esmu iepazinusies, daži vairs nav redzēti, bet pašos Kauguros ne sezonas laikā ir noenkurota balta laiva. Diemžēl vasaras periodā laivu nevar atstāt jūrā pie krasta, jo ir tak daži ļoti šmucīgi cilvēki, kas piegāna visu. Ar balto laivu jūrā dodas trīs vīri, visi reizē ļoti reti. Man ļoti patīk ar viņiem aprunāties, jo viņi nekad nevaid par sliktiem laikiem un nekad nesaka, ka nav zivju – man pietiek, tā viņi atbild.

Esmu daudz fotografējusi laivu pie krasta un arī selgā krāsainajos saullēkta ūdeņos. Ziemā, kad jūra bija aizsalusi tik mazu gabaliņu no krasta, zvejniekiem bija jāpieliek milzīgas pūles, lai pārdabūtu laivu pāri sasalušajiem viļņiem. Vienā reizē atdevu viņiem bildes, ko sabildēju vairāku gadu garumā un sarunāju, ka vasarā viņi mani paņems līdzi jūrā, bet, protams, rāmā laikā, kad jūra ir kā dīķis, jo es esmu bailīga un peldēt neprotu, respektīvi, – ūdens ir slapjš.

Tā nu tāda reize sanāca 23. jūnijā. Saule jau bija uzlēkusi, man uzvilka lielu oranžu jūras glābšanas vesti, laivu pievilka pavisam pie krasta, lai es savos gumijas zābakos varētu iekāpt tajā. Sēdēju diezgan stīva laivas viducī un skatījos uz svešādo krastu. Pirmo reizi mūžā redzēju, kā velk tīklus un kā spirinās zivis, un kā zvejnieki sagaida katru zivtiņu. Toreiz bija pārsvarā asari, vimbas un raudas, arī kāds importa grundulis. Asari bija paredzēti kūpināšanai; Jāņi tak klāt.

Te varētu stāstīt un stāstīt par skaistajiem skatiem. Man apsolīja paņemt līdzi arī tālajā zvejā, kad laiva no krasta nav redzama, bet šopavasar tas nesanāca, jo jūra jau lielākoties viļņojas.

Kādu mēnesi zvejniekus neredzēju, jo viņi iet jūrā pēc saullēkta, kad es jau eju prom. Bet vakar nejauši aizkavējos, un mēs satikāmies, un šodien, 12. augustā, es atkal tiku pie tīklu vilkšanas. Protams, ar piedzīvojumiem, jo bez tiem es neiztieku. Bridu uz laivu basām kājām un, kāpjot pāri bortam, kā nu tur bija, kā ne, viena kāja smiltīs paslīdēja, un es atmuguriski iegāzos ūdenī ar visu mugursomu un fotosomu. Mani gan tūlīt uzrāva augšā, sauss bija tikai labais plecs, un no manis straumēm tecēja ūdens; bija smieklīgi kā filmā. Nospriedu, ka tomēr arī slapja braukšu, jo bija ļoti silts un vēja nebija. Laivā no manis satecēja pamatīga peļķe. Šoreiz tīklos bija butes, tikai dažas vimbas, viena medūza un viens balasta ūdeņos ievestais Ķīnas krabis.

Bija stipri apmācies un bija skaidrs, ka būs lietus. Vēlāk, dienā, Latvijai pāri gāja negaiss ar pamatīgu lietu un milzīgiem krusas graudiem. Gan jau vēl līdz rudenim kādu rītu skatīšu Kauguru piekrasti no jūras puses.

Jums, lasītāji, iesaku noteikti pavērot saullēktu, nemaz nevajag jūru, jo skaisti skati ir arī tad, kad saule izkāpj no meža.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“