Latviešu Ciemā ir sācies jauns pavasaris!

Šīs rindiņas ir no dziesmas Tas trakais kavalieru gads lugā Gesta Berlings. Kad vēl biju jauns vai vismaz pusjauns, tad iznāca to dziedāt gandrīz vai katru nedēļas nogali, bet nu jau labs laiciņš pagājis kopš tām dienām. Laikam jau aptrūkās par ko smaidīt.

Bet nu ir atkal labais gals gaisā! Dzirdēju tik labas ziņas, ka smaids pārlaidās pār visu ģīmi, un nav vairs ko domāt to nost dabūt. Un nemaz negribu to nost dabūt. Stāstu ziņas visiem, ko tik satieku, un drīz vien būs taisnība tam, kas augšā teikts – tad smaidi nenodzisa sejās...

Kā jau daudzi būs dzirdējuši, mūsu Ciemā bija kādas piecpadsmit tukšas mājiņas, un skats likās drūms; – mūsu brāļi, letiņi, mūs dezertējuši. Bet mēs maldījāmies. Tās priecīgās ziņas ir, ka tagad tikai piecas mājiņas ir tukšas; pārējās desmit ir vai nu pārdotas, vai aizrunātas.

Tas nozīmē – CIEMS IR DZĪVS! Vai kāds no garīdznieku saimes taisās lēkt polku, par to man nekādu ziņu nav, bet tā kā mācītājs drīz pārnākšot uz pastāvīgu dzīvi Ciemā, tad iespējams jau tas būtu.

Tagad jūs sapratīsiet, kāpēc man tas ģīmis visu laiku savilkts tādā kā murskulī; – tas ir smaids. Sēžu uz sava soliņa zem krūma un smaidu. Stumju savus ratiņus pa hosteļa koridoriem – un smaidu. Apsēžos, lai papildinātu savu izglītību, resp., lai izlasītu jaunākās ziņas laikrakstā Latvietis – un smaidu.

Ar vārdu sakot, – smaids nav nodzisis sejā, kopš labās ziņas dzirdēju, un ir tik priecīga jušana, ka pats ar būtu ar mieru polku lēkt... nebūtu tik tie rateļi pa kājām.

Lai nu kā, bet izskatās, ka Latviešu Ciemā ir sācies jauns pavasaris!

Jancis

Laikrakstam „Latvietis“

* Redakcija: mūzikas autors – Burhards Sosārs; vārdu autors – Valdis Grēviņš.