Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (20)

Amanda Jātniece. FOTO Astrīda Jansone.

Ar Amandu man sarunāta tikšanās skaistā vasarīgā dienā jau pēc diezgan ilgiem mēģinājumiem, jo Amanda ir ļoti aizņemta. Viņa nodarbojas ar divu bērnu audzināšanu un savu iztiku Latvijā pelna ar tulkošanu, ko viņai prasa tik daudz, ka darbs viņai dzen darbu. Amandu pazīstu jau no Amerikas laikiem, kad abas diezgan bieži piedalījāmies Garezera 3x3 nometnēs. Tur viņa jau bija līdzi savai mammai kā diezgan jauna meitene; gan vēlāk jau kā māmiņa, kas tur brauca ar saviem diviem bērniem no Latvijas. Esam arī tikušās Latvijā ar draudzenēm pie kafijas tases kādā restorānā.

Pastāstu, ko no viņas gribu dzirdēt, un tūlīt ķeramies pie darba, jo viņa priekš manis nav vairāk laiks kā tikai stunda. Viņā jāskrien uz atkal vienu tikšanos sakarā ar viņas tulkošanas darbiem. Viņa stāsta:

„Mana mamma ir dzimusi Daugavpilī, bet viņas mamma ir no Signājas. Mans tēvs ir amerikānis. Simtprocentīgi vācu izcelsmes. Viņš ir dzimis Amerikā, turpat Minesotā, apmēram, tur, kur sākas prērija. Viņa tēva ģimene nāk no Polijas – Vācijas pierobežas, bet māte ir no Hanoveras. Viņa tēvs bija no pirmās paaudzes, kas ģimenē nerunāja vāciski.

Manai mammai bija tikai četri gadi, kad izbēga no Latvijas 1944. gadā. Starplaikā viņas vecāki jau bija pārcēlušies uz Liepāju, jo manas mammas tēvs bija no Rucavas. Tāpēc bija arī daudz vieglāk tikt uz kuģa un aizbraukt uz Vāciju. Tad viņi brauca ar vilcieniem, vilcieniem, līdz nonāca nometnē Gēstahtā.“

Te man jāsaka, ka arī es ilgus gadus pavadīju tai pašā nometnē, bet esmu deviņus gadus vecāka un nepazinu nevienu no viņas ģimenes. Jāatzīstas, ka tur cilvēku bija par daudz, lai visus iepazītu, jo visas barakas nebija viena otrai blakus, un mēs vienmēr bijām skolā, tur vasarās brīvdienu nebija.

„Manai mammai ir māsa, kas ir divus gadus jaunāka. Kad no nometnēm cilvēkus sāka pārvietot un izvietot pa citām zemēm, mūsu un viņu ģimene nonāca Amerikā, Aijovas štatā. Kādu laiku viņi nostrādāja laukos pie saimniekiem, un kad bija nostrādāts tas nepieciešamais laiks, tad pārcēlās uz tuvāko, lielāko latviešu centru, kur bija pazīstami cilvēki. Tā bija Mineapole. Mana mamma tur iestājās universitātē un studēja vācu valodu, kur studēja arī mans tēvs. Tur viņi iepazinās, un abi kļuva par skolotājiem. Daudzus gadus abi strādāja par vācu valodas skolotājiem vidusskolā. Netālu uz laukiem ārpus Mineapoles es piedzimu 1970. gadā un agro bērnību nodzīvoju laukos. Rakstura un apstākļu sakritības dēļ es tiku uzaudzināta ļoti latviskā garā. Tēvs nepretojās, ka mani tā audzina, viņš bija pārliecināts, ka bērnam katra valoda ir svarīga. Man ir vēl brālis, kas ir trīsarpus gadus jaunāks par mani. Arī viņš ir starp latviešiem, bet viņš nav tik aktīvs kā es. Sieva gan viņam ir amerikāniete un šovasar gaida pirmo bērnu. Viņš vēl runā latviski un pa retam aiziet uz latviešu sarīkojumiem. Tagad, kad mēs esam vecāki un bieži mājās esam latviski runājuši, viņš, apmēram, saprot, par ko iet runa.

Manas mammas māsa arī joprojām dzīvo Mineapolē. Viņas abas ir ļoti tuvas, un mēs ļoti daudz laika nedēļas nogalēs pavadījām kopā, pie kam viņas māsas bērni mums ir tikpat kā brāļi un māsas. Tas, protams, palīdzēja uzturēt valodu un kultūru, bez tam mums palīdzēja arī vecā mamma.“

Te mums pievienojas Amandas meita Laima, kas ir trimdas bērna mazbērns, un pa reizei papildina savas mammas stāstīto. Viņa man tūlīt jau pasaka, ka viņai Latvijā ļoti patīk, un patīk arī viņas brālim Jānim. Viņa no bērnudārza līdz devītajai klasei Mineapolē ir gājusi latviešu skolā.

Tālāk turpina Amanda. Viņa pastāsta, ka ikdienišķo maizi te pelna tikai ar tulkošanu un tulko tikai no latviešu uz angļu valodu. Tas tāpēc, ka viņa vairāk skolojusies angļu valodā, un viņai angļu valodas gramatika un nianses nesagādā nekādas grūtības. Savu darbu viņa nekur nereklamē, dabū to vienkārši no cilvēkiem, kas viņu reklamē no mutes mutē, un darba viņai ir tik daudz, ka gandrīz nespēj visu izdarīt.

„Tai ziņā man ir labas zināšanas abās valodās. Es arī latviski varu pārtulkot gramatiski pilnīgi pareizi, bet kaut kas manā latviešu valodas stilā pietrūkst. Tādēļ savu tulkošanu daru tikai no latviešu uz angļu, jo angļu valodas stils man ir tikpat kā asinīs. Vecā mamma dzīvoja pie manas mammas māsas Elgas, un nedēļas nogales mēs gandrīz vienmēr pavadījām tur. Tādēļ arī vecā mamma darīja daudz mūsu latviskajā audzināšanā. Vairumā nopelns manai latvietībai ir manas mammas, jo viņai ir valodas skolotājas izglītība ne tik daudz uz pareizo gramatiku, bet tieši uz komunikāciju. Viņa mums uzstādīja stingrus noteikumus, kas man likās ļoti loģiski. Ar mammu mēs runājām tikai latviski, pat tad, kad mēs braucām pie tēva amerikāņu radiem. Mēs gājām tai pašā skolā, kur mamma mācīja, un, ja mēs gaitenī satikāmies, savā starpā runājām latviski. Tas nebija ar varu vai draudiem, mēs to darījām dabiski un labprātīgi. Tāpēc es izvēlējos studēt lingvistiku, un tas varbūt man palīdz latviešu valodā. Valodas man vienmēr ir interesējušas. Latviešu skolai paralēli es gāju amerikāņu skolās, un pēc vidusskolas beigšanas es iestājos Minsteres Latviešu ģimnāzijā un varbūt arī tāpēc es tagad esmu Latvijā.

Tad atgriezos Mineapolē un uzsāku lingvistikas studijas. Mana studiju biedrene un draudzene Līga Jātniece arī tagad dzīvo Latvijā. Pēc dažiem gadiem es apprecējos ar Tomasu Jātnieku. Viņš latviski runāja diezgan vāji, bet tas viņam interesēja, un ar laiku viņš iemācījās diezgan labi. Tad mums piedzima bērni – Jānis 1997. gadā un Laima – 2000. gadā. Tad mēs dzīvojām Minesotas vidienē, kur Tomass dabūja veterināra ārsta darbu. Tas arī bija tuvāk viņa vecākiem.

Mēs uz Latviju jau bijām atbraukuši pirms mēs precējāmies un jau tā kā skatījāmies, ka varētu te pārcelties. Es jau te biju bijusi pirms tam, un man patika. Vēl vairāk mēs par to domājām kādu laiku pēc tam, kad Laima jau bija piedzimusi, un kādā otrā gadā mēs nopirkām te zemes gabalu, kur gribējām celt māju. Bet tas vēl nav noticis, lai gan zeme mums vēl pieder. Tad Jānis izdomāja, ka viņš sāks savu praksi, un es to vienu gadu ar bērniem nodzīvošu Latvijā viena. Tai laikā mana māsīca Zinta jau dzīvoja Latvijā, mēs noīrējām mazu dzīvoklīti. Man tas bija ļoti grūts gads, jo es nevarēju atrast darbu. Tajā gadā Tomass atbrauca ciemos uz Ziemassvētkiem un paziņoja, ka viņam ir draudzene, kas palīdzēja viņam praksē un ka viņš grib šķirties. Tas arī padarīja to pirmo gadu par ļoti sarežģītu un grūtu. Tagad es par to varu pasmieties, un es domāju, ka viss notiek uz labu.

Tad mēs vasaras pavadījām Amerikā, jo bērni vēl nevarēja no tēva tik viegli izšķirties. Bet tagad mēs to darām arvien retāk, jo tas nav lēti. Tad vairākus gadus es gudroju, vai braukt atpakaļ, vai nē, bet tagad par to domāju arvien mazāk. Nu tagad es domāju, ka vienmēr vēl palikšu uz vienu gadu. Tagad vairs par to nerunāju, ka palikšu te vēl vienu gadu. Drīz vien pēc Tomasa atklāsmes mēs arī izdomājām šķirties, un Tomass palika Amerikā. Tā mums izveidojās tāda rutīna, ka bērni visu vasaru pavadīja Amerikā, bet tagad to jau vairs negrib darīt. Laima piebalso, ka tagad vasaras labāk patīk pavadīt Latvijā. Amerikā pavadījām Ziemas svētkus, bet vasaru pavadīsim šeit. Jānis gan aizbrauca uz Ameriku, jo viņš tagad pirmo gadu studē arhitektūru un caur vienu latviešu arhitektu viņš dabūja tādu interna darbiņu. Te viņš studēs Rīgas Tehniskajā universitātē.

Te Latvijā dzīvo daudzi, kas man ir pazīstami no Amerikas, un man te ir arī draugi, ko iepazinu Minsterē. Es tagad dzīvoju kopā ar vienu no Minsteres draugiem. Viņš ir dzimis un audzis Vācijā, viņš nāk no mācītāja Urdzes ģimenes. Mēs bijām vienā klasē un tur jau diezgan labi sadraudzējāmies. Mums bija ļoti tuva un saliedēta klase. Kad mēs atbraucām te, arī atkal satikāmies un sadraudzējāmies. No manas Minsteres klases te ir diezgan daudzi. Es te arvien vairāk un vairāk iesakņojos un diez vai uz Ameriku vēl pārceltos. Manam draugam arī Amerika nav tuva, viņš ir ar mieru aizbraukt ciemos, pabraukāt pa turieni, bet pārcelties gan nē.

Tagad pirms pieciem gadiem mēs arī nopirkām vienu mazu mājiņu pie Tukuma. Tur ir tikai viens hektārs un dārzs un lauki, un mums nekā vairāk arī nevajag, un tagad arvien biežāk visu vasaru pavadām šeit. Pa ziemu mēs dzīvojam Torņkalnā. Te es dabūju zināt, ka arī Laimai jau ir pašai savs draugs, un viņi bieži iet dejot.

Kāpēc es atbraucu uz Latviju? Pirmkārt, tas ir manas latviskās audzināšanas iespaidā un arī folklora. Man ir tikai divas intereses Latvijā – mūzika un folklora, un ar abām es te nodarbojos. Pārsvarā man ir mūzika. Pirmos gadus es te biju iesaistījusies Saviešos, tad pati kļuvu par vadītāju tai grupai un astoņus gadus es to vadīju. Tagad es atkal mazliet esmu saistīta ar folkloru, bet ne vairs tik aktīvi. Folklora man ir ļoti tuva. Tas ir tāds sabiedriskais darba, kas nav priekš katra. Ilgus gadus es biju iesaistīta dziedātāju grupā Teiksma, kas man ļoti patika. Tad man ļoti patika mūsu Lini, kurā grupā es arī biju vairākus gadus. Ar folkloru mana dzīve arī Latvijā ir ļoti saistīta. Tur ir mani Amerikas draugi, tur ir mani jaunie Latvijas draugi, un tur es būšu iesaistīta vienmēr.

Tad vairākas reizes gadā kādam no maniem draugiem ir kāda balle vai nu dzimšanas diena, vārda diena vai kādas kāzas, un tā mums sabiedriskās dzīves netrūkst. Te es esmu iepazinusi arī vairākus Austrālijas draugus un arī no citām zemēm. Manas paaudzes trimdiniekiem šeit ir bērni vai nu vecāki par manējiem, vai jaunāki par manējiem, un ar viņiem es neesmu varējusi iepazīties un iedraudzēties, bet man draugu pietiek tāpat. Tajās paaudzēs trimdinieku bērni pazīst viens otru, bet man ar viņiem nav izdevies sapazīties. Folklorā ir iesaistījušies arī tie vecāki, kur viens ir vienas tautības un otrs ir kādas citas tautības. Par piemēru Laimas labākai draudzenei māte ir krievu tautības. Bet pati Laimas draudzene ļoti labi runā latviski. Uz trimdas sabiedriskajiem centriem tagad gan ir pārcēlušies diezgan daudz latviešu no Latvijas, kas arī tagad ir iesaistījušies.“

Bet kad es jautāju Amandai, vai viņa vēl var iedomāties dzīvi Amerikā, viņa nav īsti droša, jo ferma, kur viņa ir dzimusi un vecāki dzīvo vēl tagad, viņai ir ļoti tuva vieta, un viņa apgalvo, ka tas viss ir atkarīgs no apstākļiem Latvijā. Ja Te vairs nepatiks, viņa ir gatava braukt atpakaļ. Tas gan nenotiks tik drīzi. Tā galu galā ir mana dzimtene. Bet tas arī jāatzīst, ka aizbraukt no Latvijas man būtu ļoti, ļoti žēl.

Ar to arī mūsu saruna ir beigusies, un Amanda ar Laimu aizsteidzas uz nākamo tikšanos pie jauniem klientiem.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“