Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vai tev arī nav tā savādi ap sirdi...?

Jancis par vīru kora „Veseris“ koncertu

Laikraksts Latvietis Nr. 470, 2017. g. 4. aug.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Šodien liela diena. Veseris – vīru koris – viesojās pie mums ciemā. Katrs jau zin, ka šis vīru koris ir kaut kas vienreizējs. Skaisti dzied, skaistas dziesmas dzied, skaisti uzstājās un aizrauj klausītājus.

Un tā arī šodien. Dzied vareni. Ciema Lielā zāle pilna. Aplaudē un aplaudē. Cilvēki sajūsmināti! Arī es esmu sajūsmināts, ilgi nav kaut kas tik labs dzirdēts... Bet kaut kas tomēr – tā kā gruzdētu, kā smelgtu...

Kas tas varētu būt? Skatos, blisinu acis un skatos atkal... Man tak patīk dziesmas. Man patīk Vesera koris. Es ar prieku klausos vienu dziesmu pēc otras. Bet kaut kas smeldz... Lēnām sāk tā kā uzaust gaisma... Uz skatuves stāv koris... Nav jau pirmā reize, kad redzu uz skatuves kori. Bet parasti es skatos kora dziedātājos un viņus visus varu nosaukt vārdā... Tagad – eju cauri trīs reizes, un – baigi muduļi – šaubu nav, ka pazīstu tikai trīs dziedātājus un tad vēl galveno diriģenti.

Četri no tik liela bara? Kā tas var būt? No uztraukuma gandrīz aizleju alu glāzei garām. Vai jūs kaut ko tādu varat iedomāties? Sāku skatīt mūzikas cienītājus zālē; ak, tu manu dieniņ... Tur viens, ko esmu gan kādreiz dzīvē saticis, bet vārda neatceros. Tur atkal viens, ko noteikti satiku kādās bērēs, bet... Ne atceros viņa vārdu, ne kam toreiz bija bēres. Diemžēl, lai kā mēģinu, nevaru izteikt, kādas sajūtas mani pārņēma un žņaudza un atkal pārņēma, kad izgājis cauri visam klātesošo baram, atradu tikai četrus pazīstamus un vēl otrus četrus – kaut kad satiktus.

Kad šo neiedomājamo situāciju apskatīju no vienas puses un drošības dēļ arī no otras puses, un nekādu jēdzīgu atrisinājumu neatradu, tad nolēmu, ka es pašlaik nodarbojos ar sapņošanu, un kad uzmodīšos, viss būs atkal kārtībā. Būšu draugu un pazīstamu vidū. Kniebu sev vienā ciskā, kniebu otrā... un sāku saprast, ka ar nekādu miega stāvokli aizbildināties nevarēšu. Būs jāatzīstas, ka esmu nomodā un ka esmu starp svešiniekiem. Sirms starp nesirmiem. Nu varētu dziedāt – Par kuru laiku nosirmoja jūra?

Bet, atklāti sakot, man vienalga, cik ilgi jūra sirmoja, kamēr nosirmoja. Mani vairāk interesē, kur palikuši visi mani draugi un paziņas, kas vienmēr bija ka biezs visapkārt, kad kādreiz saņēmos un aizbraucu uz kādu sarīkojumu. Nav vairs ne draugu, ne paziņu. Nu, tikpat ka nav. Drūma padarīšana. Bet kam tu sūdzēsies?

Var jau būt, ka tādu bišķi pie tās ķibeles esmu arī pats vainīgs; kādus sešus, septiņus pēdējos gadiņus daudz uz āru kustējies neesmu. Bet ne jau vienmēr var izdarīt to, ko vajadzētu un to, ko gribētu... Kā tanī letiņu sakāmvārdā teikts: Ar pliku pakaļu ezi nenospiedīsi.

Tā jau tas laikam tanī dzīvītē ir iekārtots – vieni nāk, citi aiziet... Un man pēkšņi galvā sāk skanēt rindiņa no senas kora dziesmas...Un skumji un priecīgi reizē ir man...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com