Savāds un jocīgs

Tas, ka es mēdzu šad tad pierakstīt šo to vienā burtnīcā, nav nekas savāds. Daudzi tā dara. Tas, ka es šad un tad pārlasu, ko esmu ierakstījis mēnešus vai gadus iepriekš, arī nav nekas jocīgs; – daudzi dara tāpat, jo citādi jau nebūtu bijis vērts rakstīt.

Bet tas, ka es jau vairāk nekā piecus gadus atpakaļ ierakstīju burtnīcā, ka es vairs nevaru atrast tematus, par ko rakstīt, tas ir gan savādi, gan jocīgi, jo tas nozīmē, ka beidzamos piecus gadus es esmu rakstījis rakstiņus bez temata. Pazīstu cilvēkus, kas šādā gadījumā ļoti uztrauktos. Daži varbūt pat plēstu matus, bet mani tas neuztrauc. Drīzāk jau – tas dara mani priecīgu, jo tas nozīmē, ka varu vienā mierā driķēt tālāk, nedomādams vairs ne par temata trūkumu, ne par savādumu, ne jocīgumu. Vienkārši driķēt!

Vēl pēc dažiem gadiņiem varbūt varēšu to darīt divkārši, bet pagaidām – pieredzes trūkuma dēļ – jāiztiek ar vienkārši.

Tad nu ņemiet par labu, kā ir.

Patreiz ir ziema. Auksts, ka traks. Dažreiz, kad esmu ilgāku laiku sēdējis uz sava sola zem krūma, liekas, ka bikses piesalušas pie dibena. Protams, tas tā nav, jo bikses jau nav slapjas, ka varētu piesalt. Bet auksts, paliek auksts – vai ir piesalis, vai nav. Dažs labs vājāks tips varbūt uzdotu un ietu iekšā telpās, bet es esmu izturīgs un spītīgs: es sēžu savā vietā. Taisnību sakot, ne jau spītības dēļ neeju iekšā, bet man negribās noķert kādu nelabumu. Tur iekšā visi, vai gandrīz visi vai nu šķauda, vai šņaukājās, vai spļaudās, vai pat klepo. Liekās, varētu pat redzēt to baciļu mākoni, kas klejo no vienas mutes uz otru degunu un tad tālāk uz trešo gan uz muti, gan degunu. Baigi muduļi! Un man tur būtu jāmīcās pa vidu, ja nebūtu sols zem krūma. Tādas tās lietiņas!

Bet lai neviens nedomā, ka es sēžu dīkā. NĒ! Manas smadzenes darbojās ar divkāršu jaudu, jo man taču jādomā arī par tiem, kam deguna šņaukāšanas dēļ nav laika domāt.

Visvairāk mani nodarbina jautājums: kādēļ, ja esmu izbēdzis no tiem baciļiem, man jāliek šņupdrāna pie deguna katru otro minūti? Kaut kāda iemesla dēļ – tek un tek. Ar nevienu šņaukātāju bučojies neesmu. No tuvākas saskares ar citiem iemītniekiem izvairos. Kad eju garām kādam klepotājam, pagriežu galvu uz otru pusi un pūšu dvašu āra caur degunu. Baciļi nevarēja tikt iekšā. Bet tomēr... tek un tek.

Tā vien izskatās, ka kāds būs man to nelabumu ar barību iekšā iebarojis. Es ēdu dūšīgi. Daudz uz citiem neskatos, kad ir ēdamā reize. Nav laika. Varbūt kāds šos neuzmanības brīžus izmantoja, lai iesmērētu man to tekamo slimību. Es, protams, nedomāju burtiski – iesmērēja; tik neuzmanīgs jau nu neesmu, ka laistu kādu tik tuvu sev klāt. Tas tik tā – pa žargoniski. Bet kaut kas tāds noticis tomēr ir. Kāds vai kāda ir pielaiduši man to tekamo kaiti. Vai bija smuki tā darīt? Protams, ka nē, bet noticis tas laikam būs, jo nupat atkal jāvelk kabatas drāna ārā. Kāds varbūt jautās: kur palika šņupdrāna? Nu, – tā jau pilna.

Vai, vai... Ardievu pasaulīt...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“