Mana tauta, bēdu tauta

Palielināt / Enlarge

„Centennial“ kapsētā pie latviešu piemiņas akmens FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Migrācijas muzejā. FOTO Rūdis Dancis.

Palielināt / Enlarge

Baznīcas zālē pēc dievkalpojuma. FOTO Gunta R..

Karā kauta, postam ļauta
Mūžam melnā liktens skauta,
Mana tauta...

Daudzu gadu garumā Adelaides baltieši reizi gadā sanākuši latviešu baznīcā, lai kopīgi pieminētu savus tautiešus, kurus krievu okupantu ļaunā vara naktī no 13.-14. jūniju aplaupīja, izrāva no mājām un aizveda uz Sibīriju. Šogad tik lielā mērogā kopīga atcere nenotika, tomēr latviešiem bija iespēja divas dienas pēc kārtas atcerēties savus mocekļus. Kaut pagājuši 76 gadi, pieminētie traģiskie notikumi nav zaudējuši savu skaudrumu un netaisnību. Neviens Kremļa saimnieks līdz šai dienai vēl nav atzinis vainu šajā neaptverami milzīgajā noziegumā pret latvju tautu; par nožēlu vai kompensāciju vispār nav ko runāt, un meli arvien turpinās.

Kā jau ilgus gadus, arī šogad Adelaides Baltiešu padome sestdienas,10. jūnija, pēcpusdienā noorganizēja vainaga nolikšanu Migrācijas Muzejā pie piemiņas sienas. Klātesošos sveica muzeja direktore Mandija Pūle (Mandy Poole), pastāstīdama par muzeja izglītojošo uzdevumu un aizrādīdama, ka tieši baltieši bija tie, kas šādu sienu ierosināja, un no 19 piemiņas plāksnēm pie muzeja ārsienas baltiešu plāksne bija pirmā. Lietuviešu biedrības priekšnieka Aleksa (Alex) Talanska vadībā, sarīkojumā piedalījās igauņu, latviešu un lietuviešu karogu sardzes, latviešu skolas bērni ar dziesmām un Lilita Daenke ar kokles spēli. Neiztrūka arī klusuma brīdis.

Latviešu skolas skolnieki tautas tērpos nodziedāja trīs dziesmas: Daugav' abas malas, Div' dūjiņas gaisā skrēja un Pie Dieviņa gari galdi. Klausījāmies arī igauņu kori; gan tikai ieskaņotu. Liekas šogad bija plašāka publika nekā citus gadus, varbūt tieši tādēļ, ka ierastais svētdienas atceres sarīkojums nu jau ir ierakstīts vēsturē. Varbūt tādēļ, ka bija samērā silta, skaista, saulaina diena. Lai nu kā, bija jauki redzēt tik lielu publiku.

Jau vairākus gadus, svētdienā pirms lielā, kopīgā sarīkojuma Daugavas Vanagu nodaļa Adelaides Centennial kapos pie latviešu piemiņas akmens nolika vainagu, un tā arī šogad. Īsā ceremonijā nodaļas priekšniece Gunta Rudzīte nolasīja dažas atmiņas no Melānijas Vanagas grāmatas, kurā viņa apraksta savus personīgos pārdzīvojumus tālajā moku ceļā. Patiešām, grūti iedomāties tos necilvēcīgos apstākļus un to netaisnību, ko izcieta uz Sibīriju aizvestie. Daudzi jo daudzi šīs mokas nepārdzīvoja. Prāvests Jānis Priedkalns noskaitīja lūgšanu, tad nolikām vainagu un ievērojām klusuma brīdi.

No kapiem ceļš veda uz latviešu baznīcu, kur šogad latvieši vieni pulcējās uz piemiņas dievkalpojumu, ko kuplināja DV vīru koris un Vanadžu ansamblis ar dziesmām, un Ilga Vēvere, Astra Kronīte un Gunta Rudzīte ar piemērotām dzejām un lasījumiem. Izsmeļošu piemiņas runu klausījāmies no Bruno Krūmiņa, A.M.

Pēc dievkalpojuma baznīcas dāmu komitejas locekles bija rūpējušās par bagātīgu kafijas galdu. Kad lielais izsalkums bija kaut cik apmierināts, Adelaides dzejniece Rasa Feja nolasīja savu jaunāko dzejoli, un Vanadžu ansamblis, Ineses Laines vadībā, nodziedāja divas dziesmas Lūces dziesma un Atmiņas.

Aizvestos pieminot

Noliecas galva,
Sažņaudzas sirds,
Asaras kāpj.

Vai vēl ir dusmas?
Vai tikai atmiņas
Par pazaudētiem.

Mēs viņus pieminam
Ar godbijību,
Ar pazemību.

Nezudīs, ko pieminēs,
Nezudīs sāpe.
Tikai nejautā – kāpēc?

Rasa Feja

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“