„Latvijā es jūtos vērtīga!“

Palielināt / Enlarge

Astrīda Jansone ar saviem stipendiātiem Agnesi Skujevsku, Alīnu Seļezņovu, Zani Blumbahu, Martu Suveizdu un Ģirtu Mandrovicku Astrīdas Jansones grāmatas „Dārlinga līkloči” atvēršanas svētkos. (26.09.2014) FOTO Vītolu fonds.

Palielināt / Enlarge

A. Jansone „Liktendārzā“ pie vīra abelītes. FOTO Vītolu fonds.

Astrīda Jansone ir viena no tiem trimdas latviešiem, kam Latvija vienmēr bija, ir un paliks īstās mājas. Viņa ir īstena mūsu tautas patriote. To pierādījuši gan viņas darbi daudzo gadu laikā ASV, gan atgriežoties mājās – Latvijā. Savā grāmatā „Dārlinga līkloči“ Astrīda Jansone par sevi raksta: „Es sevi pieskaitu pie tā sauktās pazudušās paaudzes. (…) Savā ziņā arī tagad Latvijā pa reizei jūtos kā trimdinieks, tomēr piederības izjūta Latvijai ir stiprāka.“

Jūs esat viens no tiem cilvēkiem, kas ir atgriezies Latvijā uz palikšanu. Vai vienmēr zinājāt, ka kādu dienu atgriezīsieties mājās?

Es zināju, ka Latvijai manā dzīvē būs īpaša vieta, jo arī, dzīvojot ASV, tiku audzināta latviskā garā. Mēs – sešas māsas – un vecāki pēc kara nokļuvām Amerikas Savienotajās Valstīs, bet brālis uzauga Latvijā. Amerikā piedalījāmies dažādās latviešu organizācijās un vienmēr dzirdējām un arī teicām, ka, tiklīdz Latvija būs atbrīvota, mēs atgriezīsimies mājās. To es uzskatīju par savu pienākumu. Bija daudz cilvēku, kas tā teica, bet tikai retais atgriezās. Un tas ir saprotams, jo daudziem no šiem cilvēkiem ASV ir ģimenes – bērni un mazbērni. Man pašai bērnu nav, līdz ar to mana atgriešanās bija vieglāka.

Kāds ir jūsu un Latvijas stāsts? Kad jūs atgriezāties?

Pirmo reizi es atgriezos 1993. gadā un piedalījos Saeimas vēlēšanās, paliekot kā pirmais kandidāts aiz svītras un Saeimā neiekļūstot. Sāku Latvijā strādāt darbu, ko neviens cits nedarīja; – Finanšu ministrijā tulkoju starptautiskos grāmatvedības standartus un likumus latviešu valodā. Bet tad mans vīrs pateica, ka nespēj šeit dzīvot – viņam šī pasaules daļa, it īpaši tajā laikā, šķita pārāk bīstama. Tā es aizbraucu atpakaļ uz ASV un nodzīvoju tur sešus gadus. Pēc vīra nāves sapratu, ka vieglāk vienai man būs dzīvot Latvijā, nevis ASV. Es arī vēlējos darīt Latvijai ko noderīgu, ko vērtīgu. Tā nu es 2003. gadā atbraucu uz Latviju, un esmu te arī palikusi. Šeit es jūtos vērtīgāka.

Tas nozīmē, ka viena no būtiskākajām lietām, lai atgrieztos, bija vēlme darīt ko labu.

Jā, tā bija un ir mana mīlestība pret Latviju un latviešu tautu. Tieši tādēļ es esmu šeit un nevēlos atgriezties ASV. Lai gan Amerikā dzīvo manas māsas un vienīgie cilvēki pasaulē, kas mani uzskata par radinieku, es nespētu tur vairs dzīvot. Saprotams, ka man pietrūkst manu māsu. Man pietrūkst to cilvēku, kas ir palikuši tur.

Jūsos klausoties, rodas sajūta, ka esat dzīvojusi krāsainu dzīvi.

Man ir bijusi ļoti interesanta dzīve. Patiešām. Vairākus gadus es organizēju latviešu tūres pa visu pasauli, tai skaitā, Austrāliju, Āziju un citām vietām. Esmu apceļojusi visu pasauli un apzinos, ka daudz tādu cilvēku nav.

2014. gadā Jūs izdevāt grāmatu „Dārlinga līkloči“. Ienākumi no grāmatas pārdošanas tiek ziedoti „Vītolu fondam“. Kādēļ jums tas ir svarīgi?

Man Latvijā ir vairākas lielas mīlestības. Vītolu fonds ir mana lielākā mīlestība. Tas, ko esam panākuši caur Vītolu fondu, ir neaptverami. Tas ir ieguldījums mūsu nākotnē, mūsu jauniešos – paaudzē, kas varēs ieviest kaut kādas pārmaiņas un padarīt Latviju atkal labāku.

Arī Likteņdārza koncepts man ir tuvs, jo man šķiet tas Latvijai ir kaut kas ļoti nozīmīgs – gan kā populārs tūrisma centrs, gan kā simbols, kas mums vienmēr ļaus atcerēties un neaizmirst, ka kāds savulaik vēlējās mūsu tautu iznīcināt, novest to līdz viszemākajam punktam. Tas vienmēr stāstīs par to, kas notika. Par visiem tiem cilvēkiem, kas nonāca Amerikā, Sibīrijā un visur citur pasaulē.

Lūdzu, pastāstiet par grāmatu, ko šobrīd rakstāt!

Šobrīd es rakstu grāmatu par cilvēkiem, kas ziedo Vītolu fondam. Grāmatā būs stāsti par labiem cilvēkiem – par latviešiem, kam rūp, kas šobrīd notiek un nākotnē notiks ar mūsu valsti. Tur būs stāsti gan par latviešiem, kas dzīvo Latvijā, un nekad nav bijuši prom no Latvijas, gan Amerikas latviešu stāsti, gan trimdas latviešu stāsti.

Es rakstu arī vēl vienu grāmatu par latviešiem, kas dzimuši ārzemēs, bet tagad dzīvo un strādā Latvijā. Tādu ir ļoti daudz. Man patiesi jānodzīvo līdz 100 gadu vecumam, lai katru no viņiem uzklausītu un par viņiem uzrakstītu.

Kāda ir Jūsu saikne ar „Vītolu fondu“, kad un kā tā radās?

Mana pirmā tikšanās ar Vītolu fondu iznāca pavisam nejauši. Amerikas Latviešu Apvienība izvēlējās mani par savu pārstāvi Latvijā, kad es te pārcēlos uz pastāvīgu dzīvi. 2005. gada sarīkojumā man Vītolu fondā bija jāierodas kā pārstāvim no ALA, lai satiktu 26 Zvejnieku ģimenes stipendiātus. Tas mani ļoti aizkustināja. Jaunieši visi bija atnākuši ar puķēm, un visi bija tik pateicīgi, ka es jutos pavisam nelāgi. Stipendijas taču nebija no manis. Es tajā laika biju iemaksājusi lielāku summu sava vīra Laimoņa piemiņas stipendijām caur Bērnu fondu. Pēc sarīkojuma es ar pilnu puķu klēpi gāju uz Brīvības pieminekli, jo mājās man nebija tik daudz vāžu, kur puķes likt. Turklāt puķes taču nebija man domātas. Tas visa bija domātas Zvejnieku ģimenei. Un tajā reizē sapratu, ka caur Vītolu fondu varu ziedot to, ko sauc par stipendiju. Man patika, kā Vītolu fonds darbojās, un es izlēmu ar savām stipendijām pāriet uz Vītolu fondu. Tur jaunieši man likās daudz sirsnīgāki un tuvāki. Tā pēc dažiem gadiem izdomāju, ka arī es kļūšu Vītolu fonda atbalstītāja, un neesmu to nožēlojusi nevienu mirkli. Tas ir un vienmēr būs mana lielākā Latvijas mīlestība.

Kāda loma, Jūsuprāt, Likteņdārzam ir mūsu tautas izaugsmē un nākotnē?

Neatceros vairs, kurā gadā es iepazinos ar Likteņdārzu, zinu tikai to, ka tas bija jau pirmajā talkā, kad Latvijas prezidents un Likteņdārza patrons bija Valdis Zatlers, un viņš arī bija ieradies uz talku kopā ar kundzi un dēlu. Talkas sākumā runāja Likteņdārza idejas autors V. Vītola kungs, runāja prezidents, un abu runas mani aizkustināja, jo es zināju, ka arī es būtu varējusi būt viens no tiem Latvijai zudušiem bērniem, kā manas māsas un vecāki. Man šī doma par Likteņdārzu arī likās ļoti aizkustinoša. Man tas atgādināja Latvijai zudušo dvēseļu dārzu, un es biju priecīga, ka vairs neesmu to zudušo, bet gan atkal to vidū, kas Latvijai ir atgriezti. Biju priecīga, ka esmu atkal viens īsts Latvijas bērns. No tā brīža zināju, ka iespēju robežās es atbalstīšu arī to. To arī esmu darījusi. Tagad man tur ir jau seši kociņi. Mammai – eglīte, tētim – ozols, māsai – kļava, brālim – liepa, Laimonim – ābele un man pašai – pīlādzītis. Likteņdārza draugu alejā jau esmu ielikusi katram radam pa bruģakmenim un nu vairs nezinu, cik man tur to ir, bet zinu, ka tie nav pēdējie. Kad es tur aizeju saulainā vasaras dienā, man tā vien gribas, kā atlaisties zālītē, skatīties zilās debesīs un klausīties putnu dziesmās. Ir prieks redzēt, cik tur vienmēr ir daudz cilvēku. Kā tūristu pievilkšanas vieta tas svarīgs būs vienmēr.

Īstenībā Likteņdārzu ir visvieglāk atbalstīt – ar ikvienu bruģakmeni draugu alejā, ar ikvienu akmeni amfiteātrim vai smilšu sauju, kas tiek tur aizvesta paredzētajam Lielajam kalnam.

Intervēja Agnese Rimicāne