Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nāk prātā senās dienas...

Jancis par pirmo randiņu

Laikraksts Latvietis Nr. 461, 2017. g. 30. maijā
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tā jau tas laikam ir katram cilvēkam – liekas, ka tālā pagātne ir ietinusies tādā kā miglā un grūti saredzēt, kā tur īsti bija, kas notika...

Bet reizēm kāds speciāls gadījums vai speciāla diena uzplaiksnī tik spilgti un skaidri, ka liekas tas notika tikai vakar.

Tā man notika vakardien. Sēžu savā parastajā vietā uz sola zem krūma un skatos, kas notiek visapkārt. Pa ielu iet viens pārītis – puika un skuķis. Iet, iet – skuķis pagrūž puiku un skaļi smejas. Iet, iet un puika pagrūž skuķi un smejas vēl skaļāk ... Tā tas turpinās, līdz viņi pazūd manam skatam. Nez, vai tik nav viņu pirmais randiņš, man iekrīt prātā, un pēkšņi esmu atpakaļ tālā, tālā pagātnē, kad gatavojos uz savu pirmo randiņu...

... Par gulēšanu nav ko domāt. Par ēšanu vēl mazāk. Jau kuro reizi eju pie spoguļa un ķemmēju matus. Vēl gan ir agrs – tikai deviņi no rīta. Randiņš sarunāts divpadsmitos, bet man nav miera. Tas taču mans pirmais randiņš. Un ar Mēriju – smukāko meiteni skolā. Mērija ir kaut kas speciāls. Vismaz man tā liekās. Viņa ir gandrīz jau jaunkundze. Lūpas ar krāso – ne jau skolā, bet tā pa klusam.

Nez, vai pie pirmā randiņa bučošanās ar ir klāt? Tad var iznākt baiga noķēzīšanās. Man baltais krekls mugurā. Tā vien liekās, ka reibonis nāk virsū. Ne jau pirmo reiz. Vakardien, kad nesaprotamā veidā biju saņēmis dūšu un aicinājis Mēriju, gandrīz vai saslapināju bikses, kad viņa, tā savādi smīnēdama, teica „nu labi, ies ar...“ Un reibonis bija klāt kā likts. Labi vēl, ka noturējos uz kātiem; būtu bijis kauns pa visu ģīmi. Nav jau tas randiņš no tās zortes, kad iet uz dancošanu – tūdaliņ, tāgadiņ vai zaļā dārzā bijām mēs, bet divi vien uz vietējo kinoteātri, kur rāda filmu La Paloma. Matinē – pa dienas gaismu. Es to filmu jau biju noskatījies ar saviem draugiem, bet tie ir puikas un tagad jāiet ar skuķi. Bože moi!*

Tanī filmā viens pāris bučojās, kā jau parasti pieaugušo filmās. Kad skatījos viens pats, man ne silts, ne auksts. Gaidīju tikai, kad šie beigs spaidīties un turpinās filmu, bet tagad blakus būs Mērija... Vai manu dieniņ... – eju atkal matus saķemmēt. Kas man lika iet taisni pie Mērijas? Kāpēc sapinos ar skuķi? Patikt jau patīk. Dikti patīk! Varbūt esmu pat maķenīt iemīlējies. Tad nu gan būtu ķezā. Lielais Fredis, mana drauga Friča brālis, saka, ka tā iemīlēšanās esot dārgs prieks. Un man kabatā tikai tik, cik mamma iedeva priekš saldējumiem puslaikā. Tās kino biļetes iedeva mans onkulis Kalvis; viņam iešana esot izputējusi. Viņa putēšanas dēļ man uzgrūda nelaimi kaklā. Nav jau smuki tā teikt. Man būtu jābūt pateicīgam. Un arī lepnam, ka biju tik drošs un aicināju Mēriju – meiteni – un pašu smukāko. Bet lepnuma vietā man trīcēja bikses. Ak, manu dieniņ, kā tas viss beigsies, ja man ir tik bail pirms vēl kas ir sācies. Jo tuvāk nāca pusdienas laiks, jo drebelīgāks paliku.

Beidzot laiks bija klāt, un gāju pie Mērijas, kā notiesātais iet uz karātavām. BET – kas par brīnumu! Tiklīdz ieraudzīju Mēriju, visas bailes bija vējā, un sāku pat justies kā kāds filmu varonis. Man taču ir randiņš ar smukāko skuķi visu citu skuķu vidū. Gāju klāt un taisījos spraust viņai pojenes ziedu pie krūtīm, kā lielais Fredis bija mācījis, bet tad apķēros, ka man nav spraužamadatas līdz; kniepes arī nē. Šī ar tā kā saraustījās; laikam tāpēc, ka viņai krūtis nemaz nav, bet kaut ko aiz blūzes bija aizbāzusi – skaidri redzams, ka nav tik plakanas kā parasti. Ap to vietu jau diezgan bieži acis bija kavējušās, tāpēc skaidri zinu ka kaut kas ir klāt nācis. Neko neteicu, jo nebiju drošs, vai par tādām lietām pirmajā randiņā var runāt. Devu Mērijai pojeni vienā rokā, tad paņēmu otru roku savējā un gājām uz kinoteātri.

Nebija jau visai tālu, tādēļ nebija jāuztraucas, ka pietrūks runājamais. Pastāstīju Mērijai, kā lielais Fredis noķēra žurku un ka manai ķemmei izlūza veseli četri zobi. Tad vēl pieminēju, ka mamma rīt ceps pankokus, un tad jau ķinītis bij ar klāt. Turpināju šo to bez apstājas stāstīt līdz pat mūsu sēdvietām, jo Mērija bija sākusi tā kā grozīties, ka meņģēties un atpakaļ vien galvu grieza. Varbūt viņa nav īsti vesela, varbūt kādi vājumi uznākuši; ko es lai saprotu, tas tak ir mans pirmais randiņš, un es meitiešu uzvešanos vēl nesaprotu.

Ieņēmām vietas. Nodzisa ugunis. Es sāku rīkoties pēc liela Freda dotiem padomiem. Uzliku roku viņas rokai; – šī roku atrāva. Es saņēmu viņas roku stingrāk, – šī roku izrāva. Es uzliku roku viņai uz ceļgala, – šī atgrūda, nošņācās, piecēlās un aizgāja.

Lai velns parauj lielo Fredi ar viņa padomiem. Man visi sapņi par Mēriju ir sagrauti. Nāk vai raudiens. Vienīgais mierinājums – es apēdu abus saldējumus.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“

* Krieviski – „Mans Dievs“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com