Zupas piektdienas

Palielināt / Enlarge

Dzīve Ciemā. FOTO Betija .

Palielināt / Enlarge

Mirdza Ozoliņa. FOTO Betija .

Mums Ciemā ir nenogurstošs labais gariņš, kas nezin, ka būtu laiks atvilkt elpu. Cilvēkam, kuram tuvojas 90 gadi, un kurš visu mūžu ir strādājis darbā, kur aprūpē cilvēkus, laikam ir grūti salikt rokas un teikt – laiks būtu, ka kāds cits to darītu. Tāds cilvēks, un ar lepnumu varu teikt, ka viņu pazīstu jau 60 gadus, ir Mirdza Ozoliņa. Viņa jau divdesmit četrus gadus dzīvo Ciemā un divdesmit astoņus gadus strādājusi dažādus darbus Latviešu ciemā. Lielajā virtuvē ilgu laiku viņa vārīja un kārtīgi pabaroja visus Ciema iedzīvotājus. Arī tagad, kad būtu laiks kopt savu neiedomājami tīro dārziņu, kur neviena zālīte pat nedomā uzdīgt. Es nekur neesmu redzējusi tik daudz stādu un tādu puķu dažādību kā šajā mazajā dārziņā. Visur redzami ne tikai ziedi, bet arī krāsainas dekoratīvas lapas. Cilvēkam nevar ieaudzināt mīlestību uz dabu, tam jābūt iedzimtam.

Mēs, ikdienišķie cilvēki, kas mokās ar vienu panīkušu puķi podā, neuzdrošināmies lūgt viņu ciemos.

Viņa nav tas cilvēks, kas sēž un plāno, viņa to dara. Nevienam tāda doma nebūtu ienākusi galvā, bet viņa izdomāja vienu reizi mēnesī vārīt zupas, lai Ciema ļaudis sanāktu kopā un pavadītu garšīgas, jautras stundas. Mēs ar ilgošanos gaidām un minam, kāda zupa paredzēta šodien? Kaut ar redzi viņai ar katru dienu paliek sliktāk, viņa to visu veic, ko mēs neviens nevarētu uzņemties. Lai novārītu buljonu, sagrieztu neskaitāmas saknes un pieliktu gaļu un pabarotu 30 – 40 cilvēku, kur nu vēl dažādas smalkmaizītes un pīrāgi? Pagājušo reizi viņa bija uzcepusi maizi, ko piekost pie zupas.

Vienalga, cik čakls un izdarīgs ir cilvēks, tam tomēr ir tikai divas rokas. Lai darbi labāk veiktos, viņa izmeklēja tikpat strādīgu palīgu – Ēriku. Viņa cep maizītes, uzklāj galdus un nākotnē solās arī sagādāt mums saldo ēdienu. Mēs nemaz nevaram iedomāties, kas visus tos traukus, glāzes un ēdamos piederumus novāc, nomazgā un noliek attiecīgajā vietā, pēc tam virtuvi atkal atstājot spodru, uzpostu, tādu – kā viņas to atrada. Mirdza ar savu gaišo smaidu mūs sagaida pie durvīm, un katram ir kāds labs vārds, ko pasacīt. Bieži, kad vakarā ejam projām, viņa ir beidzamā, kas nosaka, ar labu nakti!

24. februārī mums bija ne tikai zupa, bet arī svinības. Ciema valde mums atsūtīja pudeles ar garšīgu šampānieti, lai apsveiktu jaunos Ciema iedzīvotājus. Beidzamos četros mēnešos mūsu Ciems ir pieaudzis ar deviņām jaunām sejām. Septiņi no tiem bija ieradušies zupu garšot; žēl, ka Apeļu pāris nevarēja piedalīties slimības dēļ. Mirdza mūs visus sveicināja Ciema vārdā un izteica prieku par ierašanos un novēlēja priecīgu, veselīgu un laimīgu dzīvi šeit.

Pēc garšīgās zupas, sekoja saldais ēdiens, maizīte, tēja un kafija. Tas jau neizklausās kā vakariņu ēdamais, vairāk kā pusdienas.

Runas, smiekli un joki pildīja plašo telpu. Citreiz bija jābrīnās, vai tikai visi runā? Paskatoties caur logu, mūs pārsteidza, ka ārā ir jau melna nakts. Vai tiešām mēs tik lēnām ēdām, vai par daudz runājām? Grūti bija atvadīties no jauniem draugiem. Vēl ilgi būs jāgaida uz nākošo zupas vakaru. Paldies čaklām rokām!

Betija
Laikrakstam „Latvietis“