Jau atkal tēvu zemē uzplaukst pūpoliņi,
Un visu dabu krāšņi rotā viņi.
Vistas sadējušas olas kladzina
Un mūs tās krāsot mudina,
Jo tas tak senču paradums,
Kas jāpiekopj ir arī mums.
Tādēļ sakrātas ir sīpolmiziņas,
Gan lielas, arī gluži maziņas,
Lai olas krāsojot, tās nepietrūktu,
Un olas krāšņākas lai būtu.
Tik skaistas, ka tās žēl pat ēst
Un smuko čaumaliņu pušu plēst.
Arī bērni priekā sauc:
Atkal Lieldienas šurp brauc!
Nu būs gardumi visādi,
Pat oliņas ar šokolādi.
Visus jaukumus mēs zinām,
Tak ne jau tādēļ Lieldienas mēs svinām,
Bet tādēļ, ka šī diena mums ir svēta,
No visām citām izredzēta,
Jo akmens ir no kapa vēlies,
Un Jēzus Kristus augšā cēlies.
No jauna radusies ir svētā dzīvība,
Un mūsu sirdīs ieplūst Kristus mīlestība.
Tādēļ viens otram sveicienus mēs sūtām
Un sirdī draudzību un prieku jūtam. Viktors Bendrups
Laikrakstam „Latvietis“ |
Ieteikt draugiem.lv
