Smaržas un smakas

Stāvēju pie jasmīna krūma un baudīju neizsakāmi brīnišķo smaržu. Nevaru iedomāties citu smaržu, kas tā var cilvēku apburt kā jasmīnu. Es šeit nerunāju par Austrālijas jasmīnu ar uzbāzīgi saldo smaržu. Nē, – tā nav ne brīnišķa, ne apburoša. Es runāju par Eiropas jasmīnu, ko te var atrast tikai eiropiešu dārzos – un tad ne visai bieži. Tā smaržošana un baudīšana notika tādu labu laika sprīdi atpakaļ. Kopš tā laika ir pārdota mājiņa ar visu jasmīna krūmu, un krūms no jaunā īpašnieka nocirsts, ka ne smaka nav palikusi.

Tas tik tāds izteiciens, jasmīnam smakas nav. Lai saprastu, kas ir smaka, jums vajadzēja būt klāt toreiz, kad kādās viesībiņās biju izgājis ārā, lai ieelpotu svaigu gaisu. Stāvu atspiedies pret sienu, skatos naktī un ar baudu ievelku dūmu. Pēc brīža no iekšienes iznāk ne visai veca kundzīte – iet man garām mani neredzēdama, pēkšņi apstājās un rauj vaļā tādu tarkšķi, ka man mati sacēlās stāvus. Kundzīte tikai nopurinājās un aizgāja atpakaļ iekšā, bet smaka palika. O, kas par smaku.

Te nu bija skaidrs pierādījums, ka tas Zālamans tik gudrs nemaz nebija, kā ir pieņemts. Man atmiņā vēl no skolas gadiem pantiņš, ko puikas skaitīja:

Pats gudrais Zālamans tā saka,
Ka skaļam pirdienam nav smaka,
Bet kas tā klusām ārā zogas,
Lūk , tur tā lielā smaka rodas.

Šoreiz bija kā troksnis, tā nejēdzīga smaka. Var jau būt, ka teiksiet, ka es esmu ļoti nesmalkjūtīgs, jums tik atklāti to stāstīdams, bet es domāju, vai nu stāsta visu, vai neko. Kā citādi jūs sapratīsiet, ko es gribu teikt?

Nenoliedzami, jasmīna smarža ir bijusi tā jaukākā, kādu man nācies baudīt. Varbūt baudīt nav pareizais vārds, bet nevar taču teikt ostīt. Otrā vietā es noteikti liktu svaigi ceptas maizes smaržu. Tik maigas un mīlīgas smaržas otras nav. Trešā vietā nāktu rozes. Jā, diemžēl, tikai trešajā. Tā kā rožu šķirņu ir ļoti daudz, tā arī katra smaržo mazliet citādi, bet visumā – trešo vietu var tām piešķirt.

Protams, ir daudz un dažādi odekoloni un parfimērijas, bet tie jau ir mākslīgi taisīti, un kaut gan daži smaržo ļoti patīkami, tos nevar salīdzināt ar smaržu, ko dod jasmīna krūms vai maizes klaips.

Varbūt esmu nogrēkojies, atstādams novārtā ievu saldo smaržu, bet, lai gan tā ir jauka un skaistu atmiņu pilna, tā tomēr pirmajās trīs vietās netiek.

Saprotamu iemeslu dēļ, smakas es nenumurēšu un nepiešķiršu tām arī pirmo vietu. Tad jau man būtu kundzīte jāsauc vārdā, un tas nebūtu smuki.

Vispār, kādēļ runāt par nepatīkamām lietam, ja var runāt par patīkamām? Kāpēc ostīt nepatīkamas smakas, ja var smaržot rozes? Pie jasmīniem un svaigi ceptas maizes es vairs netieku, bet rozes te ir pa pilnam, un paietu visa diena, ja gribētu pasmaržot visas pēc kārtas.

Tātad – smaržosim rozes!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“