Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Latvijas Bērnu fonda gada sapulce

… un pārdomas par Latvijas politiku un labklājību

Laikraksts Latvietis Nr. 453, 2017. g. 31. martā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latvijas Bērnu fonda gada sapulcē. FOTO Latvijas Bērnu fonds.

Notiek 2017. gada 17. martā plkst. 11.00 un atkal tai pašā mīlīgajā viesnīciņā Monika. Amerikā tā man bija zināma kā svētā Patrika diena, lai gan es to nekad neņēmu vērā. Vienu reizi es pat netīšām biju uzvilkusi zaļus svārkus un oranžā krāsā svīteri, kas ir vislielākais no no, un es pat vairs nezinu, kāpēc tas tā bija. Te man tas galīgi vairs neinteresē, un es uz sarīkojumu aizgāju pelēkās biksēs ar baltu svīteri un rozā šalli ap kaklu, nu pavisam neitrāli.

Bet Bērnu fondam mans apģērbs ir pilnīgi vienaldzīgs, un viņi mani uzņēma kā parasti mīļi un ļoti draudzīgi. Kā vienmēr man pakaļ atbraucis sarkanais mini busiņš, kā vienmēr šoferis man palīdz iekāpt, gandrīz vai ieceļ mašīnā un aizved kā nez kādu slavenību. Jūtos tiešām ļoti lepna, ka man te arī ir tik mīļi draugi.

Vispirms mūs visus aizved uz citu zāli, lai mēs varētu noklausīties vienu maziņu mini koncertiņu. Vispirms viens maziņš meitēniņš pie lielas kokles mums nospēlē vienu skaistu man nepazīstamas mūzikas gabalu, tad viens lielāks meitēniņš uz klavierēm nospēlē vienu dzirdētu Šopēna skaņdarbu. Nākošo gabalu – tautas dziesmu melodiju mums uz tāds pašas lielās kokles nospēlē viens tik pat mazs zēniņš. Kā pats pēdējais šai koncertā uzstājas atkal viens mazs puikiņš, kam akordeons tik liels un smags, ka skolotājai jāpalīdz to uzlikt zēnam uz mazajiem pleciņiem, bet savu gabalu viņš nospēlē droši un pamatīgi.

Tad uzzinu, ka tie visi ir no vienas nelielas lauku mūzikas skolas mazākajām klasēm. Tagad saprotu, kādēļ mums mūzikā tik daudz pasaulē slavenu talantu. Man uznāca sentimentāls senjora moments, un jāpameklē kabatas lakatiņš.

Pēc tam atkal visi ejam uz iepriekšējo zāli, kur Fonda vadītājs atklāj sapulci un īsumā pastāsta par Fonda 2016. gada darbību. Liekas, ka viss ir gājis tīri labi, un visumā iecerētie darbi ir gandrīz vai pabeigti pavisam.

Tad par atsevišķām Fonda problēmām gandrīz vai neatrisināmām stāsta atsevišķi cilvēki. Šķiet, ka Vairas Vucānes atbildībā ir tā smagākā Latvijas bērnu problēma, un tā ir vardarbībā cietušo bērnu aprūpe. Klusībā saku paldies Dieviņam, ka Viņš to nav uzdevis man, laikam pati savās asarās noslīktu, jo bērnu ciešanas nekad neesmu varējusi panest. Tās pāris reizes, kad kādai no māsām palīdzēju ar slimiem bērniņiem, māsas mani aizsūtīja mājās, jo es raudāju vēl vairāk nekā slimie bērni.

Bet Latvijas Bērnu fonds kaut ko šai lietā mēģina darīt un dara ļoti daudz. Zinu, ka Vairu klausoties, manas acis bija atkal slapjā vietā, tādēļ tagad paņemšu gabalu no viņu gada ziņojuma, jo no sapulcē dzirdētā nevaru atcerēties. Tikai tik daudz zinu, ka ar visu to, ko viņi Latvijas Bērnu fonds ar Vairu ir veikuši, vēl nepietiek, jo diemžēl vardarbība pret bērniem Latvijā nemazinās, un galvenie bērniem pāri darītāji ir viņu pašu ģimenes locekļi – bieži tēti un māmiņas!!! Kā tas var būt, bet ir.

Te ir izraksts no ziņojuma: „Uzskatām, ka ir panākts zināms progress bērnu un jauniešu tiesiskajā aizsardzībā mūsu valstī. Tomēr statistika liecina, ka vardarbība pret bērnu pieaug. Par to liecina vardarbībā cietušo skaits. Bērni cieš no fiziskas un seksuālas vardarbības, no emocionāliem pāri darījumiem, no atstāšanas novārtā, kas pašlaik ir viens no visizplatītākajiem vardarbības veidiem pret bērniem. Ne reti neizdodas šos cietušos pasargāt no atkārtotas vardarbības. Šo tendenci veicina sliktā ekonomiskā situācija, bezdarbs, lielais vecāku skaits, kuri izbraukuši no Latvijas darba meklējumos un bērni atstāti pie vecvecākiem, dažreiz kaimiņiem, dažreiz pat tikai vieni paši. Aktuāla ir jauniešu vardarbība mācību iestādēs un uz ielas.“

Te man, diemžēl, jāmet pamatīgs laukakmens valdības un visas Latvijas politikas nezāļu pilnajā atmatas laukā. Pēc 26 neatkarības gadiem mēs vēl neesam sapratuši, ka neviena latviešu partija atsevišķi nekad neko nepanāks. Latvijas labklājība būs iespējama tikai vēl pēc vairākām paaudzēm, kad šodienas dumjie politiķi būs jau politikā ellē vai debesīs, kur nu kurš būs to pelnījis. Mums būs jāpiedzīvo, ka galvaspilsētā Latvijas simtgadē mērs būs cilvēks, kas brāļojas ar mūsu lielāko ienaidnieku. Kas to gaidīt gaida, kad šoreiz varēs mūs okupēt bez neviena tanka vai karavīra.

Uz vēlēšanām vajadzēja iet visām latviešu partijām kopā, bet tikai ar vienu sarakstu un vislabāko mēra kandidātu pa visu Latviju! Bet ko darām mēs? Katra mūsu partija iet ar savu sarakstu, jo tikai tā ir tā gudrākā? No kura gala, viena var būt tā gudrākā?

Man ļoti žēl, ka šo tik labi domāto rakstu iznāk nobeigt ar brēcienu no ziepju kastes, bet es šo muļķību vairs panest nevaru. Kad esmu nākusi pie slēdziena, ka latvieši ir tā fantastiskākā tauta pasaulē? Man vēl sirmā vecumā jāredz tas, ka mūsu politika ir mēslu bedrē.

Kāpēc mēs varam vienoties tikai tad, kad esam bezdibeņa malā? Vienoti bijām Baltijas ceļa laikā, vienoti barikādēs, vienoti Tautas frontes laikā! Kāpēc mēs pašķīdām tūlīt pēc tam? Kāpēc pēc tam vairs nav bijusi neviena Saeima, kur tiešām ir vesels simts gudru galvu, bet kāpēc tikai simts, kas gudras var būt tikai priekš sevis vai savas partijas?

Un... Kāpēc no visām valsts iestādēm un uzņēmumiem pazūd viens pēc otra, kas ir gudrs tikai Latvijai? Kāpēc mums no tiem bija jātiek vaļā? Vai tāpēc, ka tiem nepatika tie daudzie neceļi, ka kuriem mūs mēģināja vest, katrs, kas viens pats domājās tas gudrais esam. Bet... viens par sevi mēs nekad nebūsim gudri Latvijai.

Labi, ka mums vēl ir atļautas nevalstiskas organizācijas, kuras, paldies Dievam, domā par Latviju un tikai Latviju. Tādas ir un vienmēr būs manas četras mīlestības. Latvijas Bērnu fonds, kas jau vairāk nekā 28 gadus ir rūpējies par Latvijas bērniem – kā lieliem tā maziem.

Tāds ir Vītolu fonds, kas no 2002. gada 4. aprīļa rūpējas par centīgu latviešu augstāko izglītību un kas tagad jau ir izskolojis vairāk nekā 2500 jauniešu, kas ar prieku strādā Latvijā un uz ārzemēm pa retam aizbrauc izglītības nolūkos. Viņiem nav jāsūdzas par Latviju. Viņi ar savu izglītību te var dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Nav kā dažiem Latvijas ārstiem, speciālistiem jāstrādā četrās vietās, lai nopelnītu tikai iztiku.

Tāds ir Likteņdārzs, kas nodarbina Latvijā vairākus bezdarbniekus un rada kaut ko tik skaistu, ka tādēļ vien tur brauc tūkstošiem tūristu.

Tāds ir Latvijas Okupācijas muzejs, kas cīnās kā Don Kihots ar gan Valsts, gan citu nelabvēļu grieztām vēja dzirnavām.

Tāds bija Sorosa Fonds, kas, Latvijai labu gribēdams, iemantoja Latvijas nelabvēļu nicināšanu. Tāda ir Delna un tāds ir Ziedo lv.

Paldies Dievam, ka mums arī tādu netrūkst, tad valdības un Saeimas neizdarība un nav tik sāpīgi jūtama. Nu gan kāpšu no tās ziepju kastes zemē, kamēr galva nav galīgi noreibusi.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com