Padomju varas mantojums

Palielināt / Enlarge

Gājiens sastājas pie Latvijas Okupācijas muzeja. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Gājiens sastājas pie Latvijas Okupācijas muzeja. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie Brīvības pieminekļa. No kreisās: Latvijas politiski represēto apvienības valdes loceklis Astrīds Freimanis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, LR zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie Brīvības pieminekļa. Latvijas politiski represēto apvienības valdes loceklis Astrīds Freimanis. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie Brīvības pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie Brīvības pieminekļa. Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie Brīvības pieminekļa. No kreisās: Latvijas politiski represēto apvienības valdes loceklis Astrīds Freimanis, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis, LR zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. FOTO Aina Gailīte.

Jau 68. gadu pieminam padomju varas represiju upurus, uz Sibīriju izsūtītos latviešus 1949. gada 25. martā – 42 125; protams, ne jau visus šos gadus to darījām oficiāli kā tagad.

Šogad Rīgā piemiņas pasākums ar gājienu no Okupācijas muzeja līdz Brīvības piemineklim noritēja kā parasti, tikai ļoti sērīgos laika apstākļos – lija un lija, visu laukumu pārklāja karogi un lietussargi. Gājiena priekšgalā jau tradicionāli tiek nests Latvijas Politiski represēto apvienības karogs, tam seko apvienības biedri, Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, arī daži deputāti un represēto ģimenes un draugi, tiem pa ceļam pievienojas citi, kas stāv Kaļķu ielas malā, lai būtu īsāks ceļš.

Brīvības pieminekļa laukumā gājiens nostājas aiz valsts amatpersonu un diplomātu pulka, tas esot pēc protokola, bet apvienības karognesējs ar divām pavadonēm dodas pie paša pieminekļa. Laukumā iemaršē Bruņoto spēku pūtēju orķestris un divas parādes rotas, notiek svinīga pieminekļa goda sardzes maiņa, tiek atskaņota Valsts himna un karavīri parādes solī aizmaršē.

Pie mikrofona iznāk Latvijas politiski represēto apvienības valdes loceklis Astrīds Freimanis un uzrunā klātesošos, vēlāk dodot vārdu Valsts prezidentam Raimondam Vējonim.

Līst un līst, runātāji un karognesēji stāv kailām galvām, lietus uz viņu tumšajām drēbēm velk baltas svītras. Tiek nolikti ziedi, skats uz pieminekļa zvaigznēm un tā, kamēr uz slapjā granīta, veidojas ziedu paklājs, radot krāsainus atspīdumus.

Ar objektīvu pavēroju amatpersonu un diplomātu rindas; man liekas nesaprotami, kā cilvēks, kurš nāk godināt deportāciju upurus, var iet pie pieminekļa Daugavas otrā krastā 9. maijā; ir jāizvēlas vienu, nevar sēdēt uz diviem krēsliem (tas ir par Rīgas domes priekšsēdētāju). Caurskatīju diplomātu rindas, meklējot jauno Krievijas vēstnieku; – neatradu, tātad viņa pārstāvētā valsts atzīst par labu 1949. gada latviešu deportāciju, par draudzīgumu to nenosauksi.

Nekādu amatpersonu aprunāšanos ar tautu nenovēroju, laikam jau lietus iztraucēja. Palēnām ļaudis izklīda, pie Brīvības pieminekļa ziedu paklāja palika Goda sardzes karavīri, un viss laukums spoži spīdēja lietus nomazgāts.

Līdzīgi piemiņas brīži notika arī citās pilsētās.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“