16. marts Rīgā

Palielināt / Enlarge

16. marts pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

16. marts pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Mācītājs Guntis Kalme pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Brīvības piemineklis Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Šogad latviešu leģiona atceres diena 16. martā noritēja mierīgi zem zilas debess un visuredzošas spožas pavasara saules ar atceres dievkalpojumu Sv. Jāņa baznīcā, kur, kā vienmēr, nosvērti un izsvērti sanākušos uzrunāja mācītājs, vēsturnieks Guntis Kalme. Manuprāt, viņa sprediķi vajadzētu translēt Saeimā un Ministru kabinetā.

Baznīcā bija daudz ļaužu, un tiem gājienā vēl pievienojās daudzi ārā gaidošie pie Sv. Pētera baznīcas. Kā vienmēr gājienu sagaidīja un pavadīja žurnālisti oranžās vestēs. Policisti, atbilstošā ekipējumā, ciešās rindās gar ielas malām. Ja tā padomā, tad šī iespējams ir vienīgā diena gadā, kad latvietis ar karogu rokās var justies absolūti drošs. Gājiena dalībnieku bija vairāk nekā citus gadus. Nonākot laukumā pie Brīvības pieminekļa, nebija nekā... tikai aiz barjeras Bastejkalna pusē policisti aiznesa vienu krievu valodā klaigājošu vīru.

Ļaudis ar ziediem gāja pa karogu aleju līdz pašam Brīvības piemineklim, kur jau bija savdabīgā noformējumā izlikts Latvijas karogs. Žurnālisti pildīja savu pienākumu, arī no Krievijas, kur operators filmēja tos vecākos vīrus, bet žurnāliste monotoni atkārtoja vienu teikumu – premjers Kučinskis piedraudēja atlaist no darba ministrus, kuri iedomāsies iet 16. marta gājienā.

Nu, re, tagad kaimiņvalsts TV skatītāji zinās, kāds mums premjers.

Ziedi nolikti, dažas bildes piemiņai, dažas visiem zināmas dziesmas, skats uz pieminekļa zvaigznēm, un katrs aiziet savās gaitās; arī uz autobusu, lai brauktu uz atceres brīdi Lestenes kapos, vakarā Rīgas Latviešu biedrībā – Latviešu leģions dziesmās, attēlos un stāstījumā.

Nerakstīšu neko par vēsturiskajiem notikumiem, bet latviešu leģionāri bija īsti savas valsts patrioti, kuri apzināti devās sargāt neatkarību un karoja tikai pret PSRS, kura jau 1939. g. 11. oktobrī bija parakstījusi slepenu deportācijas plānu.

Šajā latviešu leģiona atceres gājienā es eju nu jau trīs aizsaulē aizgājušu vīru vietā; viņi nebija mani radinieki, bet mēs bijām saistīti jau no manas bērnības, un viņus es atceros kā visīstākos Latvijas patriotus.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“