Nācijas pašapziņa

Ar lielu interesi izlasīju Andreja Lucāna vēstuli: Nācijas pašapziņa – kas tā tāda? laikraksta Latvietis 443. numurā, iztirzājot patriotisma un nacionālisma jautājumus šodienas latviešu apziņā, izejot no eksprezidentes Vīķes-Freibergas izteiktiem komentāriem žurnālistes Vitas Kraujas intervijā sakarā ar Latvijas 100 gadu jubileju. Lucāna kunga mēģinājums noskaidrot, cik stipra varētu būt latviešu nacionālā apziņa, ir bijis neveiksmīgs, eksprezidentei izplūstot plašā skaidrojumā un beigās, ētikas aizsegā, atteikties komentēt par prezidenta Vējoņa dīvaino ieteikumu amatpersonām krievu auditorijās runāt krieviski. Ar to Lucāna kunga, tāpat kā viņa vēstules lasītāju mēģinājumi izlobīt patriotisma vai nacionālisma jēdzienus no intervijas, paliek nenoskaidroti.

Liekas, ka šodienas politiķu arsenālā ir dažādi un mainīgi patriotisma jēdzieni, izmantoti pēc vajadzības, lai nodrošinātu savas politiskās karjeras. No Latvijas ievēlētiem politiķiem un vadoņiem ir bijis velti pēdējos 25 gados sagaidīt kādu patriotiski vai nacionāli noskaņotu deklarējumu latviešu tautas vai latviešu valodas aizsargāšanai. Jāpieņem, ka žurnāliste Vita Krauja ir par jaunu, lai zinātu, ka eksprezidente ētikas dēļ nevar atbildēt viņas jautājumam par prezidenta Vējoņa dīvaino ieteikumu lietot krievu valodu. Varbūt savā laikā tā bija prezidentes impulsīva, neapdomāta piezīme mācīties krievu valodu. Apdomāta vai neapdomāta, kas to lai zina, bet pravietiska gan. Šodien Latvijas valsts ievēlēto politiķu un vadoņu oficiālās runās, apsveikumos vai rakstos vārdi kā latviešu valoda un latviešu tauta vairs neparādās; turpretim par krievu valodu, krievu tautu un krievu zemi tiek runāts nepārtraukti.

Valdība oficiāli runā tikai par Latvijas tautu. Ja latviešu tauta un latviešu valoda vairs netiek pieminētas, kas tad ir šī jaunā Latvijas hibrīdtauta? Cilvēces vēsturē par tādām tautām nekas daudz nav zināms. Par mazām tautām gan ir dzirdēts un lasīts; – tās ir spējīgas veikt lielas lietas, bet tai pašā reizē, ja tās necīnās par savām tiesībām dzīvot, tūkstošiem viņas ir iznīcinātas.

1918. gadā mazā latviešu tauta izcīnīja savu nacionālo brīvību un nodibināja Latvijas valsti. Kara izpostīta, nākošos 22 gados tā tomēr bija sasniegusi Rietumeiropas dzīves līmeni saviem iedzīvotājiem. Sociālie atbalsti medicīnā un izglītībā bija līdzīgi vai pārāki kā citās Rietumeiropas zemēs. Industrija, tehnoloģija, zinātne un visas mākslas nozares plauka un ziedēja. Salīdzinājumā ar 1918. gada seku notikumiem, Latvijas valsts un tās tautas sasniegumi pēdējos 25 gados ir bijuši niecīgi. Šodien Latvija ir viena no nabadzīgākām valstīm Eiropā – saimnieciskie, socioloģiskie un demogrāfiskie indeksi ir vieni no zemākiem. Piecās piecgadēs, sākot no kara neizpostītas situācijas, ir maz kas panākts. Šī Latvijas valdības rīcība – Padomju Savienības mantotā sadzīves modelī radīt jaunu tautu – ir izrādījusies pilnīgi nesekmīgs pasākums.

Vēl nav par vēlu latviešu tautai atmosties, pārņemt valsts grožus savās rokās un veidot valsti Latviešu tautai, kur katrs, prezidentus ieskaitot, runās Latviski. Ir jābrīnās, ka Latvijas valdībā vēl ir vadoņi, kuri, pieredzējuši komunisma modeļa radītās tautu un cilvēku grupu iziršanas, vēl mēģinājuši radīt jaunu cilvēku.

Ja latviešu tauta, kas vēl arvien ir stiprā pārsvarā savā zemē, nesaposīsies un nepārņems Latvijas valsts vadību savās rokās 100 gadu svinībām, lielā jubileja izskanēs kā elēģija latviešu tautas un valodas beigu posmam. Līdz ar to paceļas jautājums: kuri tad būs tie 100 gadu jubilejas svinētāji? Ja svin 1918. gada atceres jubileju, svinēt to var tikai latviešu tauta; kaut kādai jaunai hibrīdtautai tāds notikums var tikai durties acīs kā dadzis. 100 gadu jubileju 1918. gada notikumam var tikai svinēt latviešu tauta – citas tautas var, ja vēlas, atsūtīt apsveikumus.

Katram latvietim – Latvijā vai trimdā – nākošos divus gadus ir uzdevums rūpēties un gādāt par to, lai lielā jubileja tiek pasludināta kā latviešu tautas svētku diena. Lai to panāktu, katram, kas apzinās, ka ir latvietis, ir jāpaliek politiski aktīvam, lai varētu valdībā iecelt patriotiskus latviešu tautas politiķus un vadoņus. Ja to neizdarīs, nevienam jubilejā nebūs ne ko atcerēties, ne ko svinēt. Tā būs un paliks kā tukšs, vēsturisks kuriozs, notikums.

Paldies Lucāna kungam par atsūtīto vēstuli. Vēl nav par vēlu, lai apzinātos, ka latviešu tautas patriotisms ir mīlēt savu tautu, savu valodu un savu zemi, un latviešu tautas nacionālisms ir vēlēšanās pašiem būt kungiem savā, Dieva dotā zemītē, Latvijā. Tā tas bija 1918. gadā.

Ivars Mirovics
Melburnā, 03/02/2017
Laikrakstam „Latvietis“