Biruta Baumane

Palielināt / Enlarge

Biruta Baumane. Pašportrets ziemā.

„Vispār būs tā – papriekš dejošu, tad kaut ko piedzīvošu, lai būtu par ko rakstīt, un izstudēšu filozofiju, lai varētu visu kopumā apzināties; katram tādēļ būtu jāstudē filozofija, lai nenodzīvotu savu dzīvi ciet acīm.

Neprecēšos, mantas nebūs, lai būtu brīva un varētu braukt, kur patīk, lai nekas nesaistītu uz vietas. Nu un četrdesmit gados es taisīšu pašnāvību, lai nebūtu jābūt vecai,“ tā reiz rakstīja gleznotāja Biruta Baumane savā grāmatā Es dzīvoju.

Jā, tā viņa arī bija, kā stāsta par sevi – „Es to (dzīvi) esmu dzīvojusi negantā kaislībā un aizrautībā.“ Un grāmatu beidza ar: „Manas dzīves ugunsgrēks ir nodzisis. Tikai zem pelniem vēl kādreiz uzplaiksnī sarkana ogle, kad uzpūš.“

Pēdējie teikumi ir uzrakstīti 1993. gadā, viņai jau ritēja 71. gads. Var jau būt, ka ugunsgrēks patiesi vairs neliesmoja tik koši un karsti kā jaunības dienās, taču arī turpmākie gadi nebija nemaz tik rimti, ogles neplēnēja aizmirstas. Biruta Baumane droši vien citādāk neprata, viņa dzīvoja pilnu krūti, ar plašu vērienu un pilnos auļos. Vienīgi pēdējā laikā bija citādāk – bija spiesta sēdēt mājās, piekalta pie gultas, pamazāk ausis kļuva nejūtīgākas, acis zaudēja savu gaišumu, taču vienalga viņa bija un palika Biruta Baumane, gleznotāja, kurasprāt, visam bija jānotiek tā, kā viņa iedomājusies, un ne citādāk.

Nebija Biruta Baumane Dieva dāvana, daudzi no gleznotājas dabūja ciest viņas pašpārliecinātības, paštaisnības dēļ, taču viņa bija ārkārtīgi talantīga. Tas visu atsvēra, attaisnoja. Tā viņa sevi aizstāvēja, lai pastāvētu. Bērnībā un jaunībā viņa gribēja būt balerīna, dejot uz Baltā nama skatuves. Iekšējā enerģija bija tik aumaļaini spēcīga, ka vienlaikus studēja arī filozofiju, bet tad iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, kur mācījās pie Valdemāra Tones, Vilhelma Purvīša un kuru beidza Jāņa Liepiņa pārraudzībā jau krietni pēc kara.

Tālāk seko ārkārtīgi spraigi gleznošanas gadi, kas turpinās līdz laikam, kad rokai kļuva grūti saturēt otu un acīm saredzēt krāsu nianses. Biruta Baumane mākslai piegāja ar ārkārtīgi izteiktu atbildības izjūtu. Tā vien liekas, ka viņai nav neviena pavirša darba, ik gleznā ielikta sirds un iekšējā degsme. Viņa strādāja visos žanros, arī tēmu loks bija plašs – “rāma apcere par cilvēku darba un atpūtas mirkļiem žanra gleznās, prieka vai traģisma uzjundījumi cirka, teātra motīvos, likteņa zīmes mazpilsētu ainās, pasaules pamatīgums kluso dabu priekšmetos,” kādreiz rakstīja Ingrīda Burāne. Vēl jāpiemin portreti, kas visbiežāk risināti sadzīves žanra robežās, bet kuros atklājās modeļu mūža daudzplākšņains vēstījums un dziļums.

Biruta Baumane bija lieliska zīmētāja, arī ar līnijām stāstīdama par dzīves smagumu un iekšējo spēku, prieku un traģismu. Tam palīdzēja visai atturīgais krāsu pielietojums. Nevar nepieminēt darbu stabilo kompozīciju, kurā iekodēta latviskā pasaules uztvere. Viņa nelocījās varas priekšā, bet gleznoja to un tā, kā atzina par pareizu un kā viņai teica priekšā senču gudrība, ieslēpta tautas garamantās un ētiskajā attieksmē pret dzīvību un apkārtējo vidi. Biruta Baumane bija latviete līdz kaulu smadzenēm, ne brīdi neizliekoties, nelokoties, taču tas nenozīmē, ka viņa izvairītos no pasaules kultūras augstākajiem sasniegumiem. Klasiskā mūzika un lieliska literatūra bija viņas spēka un iedvesmas avots. Viņa bija viengabalaina personība, nesadalāma, tāda palika visu mūžu.

Viņas gājumu turpinās meita gleznotāja Laine Kainaize un mazbērni Anna un Krišjānis.

Dziļā cieņā Birutas Baumanes talanta priekšā galvu noliec

Māris Brancis un laikraksts „Latvietis“