Pertā latviešu bērnu spēļu grupa „Zīļuks“

Palielināt / Enlarge

Latviešu bērnu spēļu grupa „Zīļuks“, Pertā pirmā diena (bildē trūkst vēl divas māmiņas un 2 bērni). FOTO Jānis Purvinskis.

Trešdien, 2017. g. 29. janvārī, Pertā nodibinājās latviešu bērnu spēļu grupiņa. Pēc vairāku mēnešu domāšanas, šodien Pertas Latviešu centra pagalmu pildīja mazu bērnu čalas un smiekli, mazo kājiņu klabināšana pa asfaltu. Kad es ierados, vēl jau bez nokavēšanās, pagalmā jau bija vairākas automašīnas, māmiņas un bērni – gan skriešus, gan vēl bērnu ratiņos. Skats, kurš Pertā nav redzēts pirms daudz, daudz gadiem. Uz Jāņa aicinājumu māmiņas bija nākušas ar saviem bērniņiem, lai dibinātu latviešu bērnu spēļu grupiņu.

Biju gaidījis ar cerībām, ka ja nu atnāks tikai varbūt trīs, četri bērniņi, būšu ar mieru iesākt pat ar tiem un ar vēl mazāk, jo šī lieta ir ļoti svarīga. Esam jau sen runājuši, ka mums jāsanāk un mazuļi, kuri vēl runā latviski, ir jāiesaista kopiņā, lai savā starpā runājot, mātes valodu nepazaudētu. Kā tad vecāmāte, brālēni un māsīcas, kad aizbrauks pie viņiem ciemos uz Latviju, ar viņiem sarunāsies? Biju tā pārsteigts, kad redzēju, ka bērni nāca viens pēc otra. Biju jau saskaitījis astoņus, un tad vēl nāca. Man laikam sejā bija liels smaids, vismaz pats to sajutu. Lielā cerība bija piepildījusies un vēl ar uzviju.

Steidzīgi gāju, vēru vaļā Centru un aicināju visus zālē. Tā nu kamēr bērni skraidīja un spēlējās, mums bija jākārto svarīgas lietas: nu, kādā vārdā sauksim mūsu kopiņu? Bija vairāki skaisti vārdi, bet beidzot māmiņas nolēma, ka dažām Latvijā bija šāda kopiņa, kuru sauca par Zīļuku. Tā nu tad arī mūsu kopiņa būs zināma kā Zīļuks; Pertas latviešu bērnu spēļu grupa Zīļuks (maza zīlīte), jo mums tepat acu priekšā bija pašu stādītais, lielais Pertas Centra ozols, kam taču ir zīles.

Tad bija jāpilda dažādas anketas. Tūlīt ievēlējām sekretāri, kura šo lietu kārtoja. Nu tad, cik un kādi bērni utt., utt. Viss ir jāraksta un aptauja jāsūta uz Latviju, kur mums sola arī mūsu Zīļukam palīdzēt augt. Bija arī epasts no Adelaides Latviešu skolas mūs sveikt un dot drosmi, ka ir gatavi mums palīdzēt, ja ko vajagot; kaut vai padomus. Bija liels prieks just, ka mums ir liels atbalsts tam, ko ceram darīt. Tikai bija ļoti žēl uzzināt, ka Latvijas Simtgades karogs pie mums neatnāks. Esam atkal, kā vienmēr, atstāti novārtā.

Nolēmām, ka nāksim plkst. 9.30 no rīta, kamēr bērni vēl spirgti. Vēlāk paliek arī karsts, un bērni paliek kreņķīģi. Tiksimies ik pa divām nedēļām, un tad redzēsim, kā mums sokas un vai nāksim biežāk vai retāk. Vēl ir nopietnāk jānorunā par telpām, taču vajadzēs kaut ko arī maksāt; elektrība vien jau nav nevienam par brīvu.

Bērni bija skrējuši un spēlējušies un arī mielojušies ar māmiņu nesto launagu. Ar bērniem gājām rotaļās un visi dziedājām līdz. Visiem – lieliem un maziem bija prieks. Pirmajai reizei bija labi. Vēl uzņēmām vienu otru foto bildīti no šī svarīgā notikuma. Sakārtojām zāli tādā pašā kārtībā, kādā šorīt to bijā atraduši, un devāmies atpakaļ pagalmā un uz māju pusi. Notikums, kurš mani bija dīdījis nu jau vairākus mēnešus, nu bija noticis, un man jāatzīstas, ka nemaz tik briesmīgi tas viss nebija.

Jāsaka paldies māmiņām visām sešām, vecmāmiņai un visiem deviņiem bērniņiem, kuri bija atnākuši! Bet – mēs labi zinām, ka gaidām, ka būs vēl krietni vairāki, kuri arī ir solījuši mums piebiedroties, mūsu Zīļuka celšanā. Paldies arī Viktoram, kurš bija atnācis mums parādīt, kur ir kas, un kā ar to rīkoties.

Tā, nu sākums ir, bet tagad jāturpina to domu kamoliņu ritināt tālāk, lai tad no tā iznāktu mūsu cerību piepildījums un mūsu bērni, aizbraucot ciemos uz Latviju, varētu ar visiem sarunāties mūsu tēvu valodā, kura ir viena no visvecākajām Eiropas valodām, un kuru tikai mēs varam uzturēt un saudzēt. Lai Dieviņš mums ar to palīdz!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“