Svinēšana vai atcere?

Kad š.g. 18. novembra runas dzirdētas, atsūtītie apsveikumi uzklausīti un publicētie raksti izlasīti, paceļas jautājums, kas tad tika svinēts?

Kad 1918. g. 18. novembrī latviešu tauta nodibināja savu valsti – tās bija sekas latviešu tautas sapnim dzīvot, strādāt un valdīt pašiem savā zemē. Caur šaubām, bailēm, cerību, drosmi un varonību sapnis piepildījās. Katru gadu pēc tam bija neizsakāms prieks un sajūsma svinēt 18. novembri. Ar katru gadu varēja redzēt, kā Latvijas valsts, latviešu tauta un viņas valoda uzplaukst. Tas turpinājās līdz 1939. gadam. Vēlākos gados vairs nebija nekas, ko svinēt – 18. novembri varēja tikai ar skumjām atcerēties un atzīmēt.

Šodien 18. novembris atkal tiek izsludināts un atzīmēts kā svinama diena. Bet kas ir tie svinētāji šodien? Latviešu tauta un viņas valoda nekur vairs netiek cildināta vai uzsaukta. Pieminēta tiek Latvijas tauta. Ja latviešu tautu nepiemin 18. novembra svinībās, kam tad šīs svinības ir domātas. Vai tās ir domātas tai Latvijas tautas grupai, kurā ietilpst tā lielā tautas daļa, kas latviski negrib runāt un nesūta savus bērnus latviešu skolās? Bet kāds motīvs tiem būtu svinēt 1918. g. 18. novembri? Viņiem taču būtu vienalga, vai dzīvot Latvijas valstī, vai Latvijas guberņā Krievijā. Kas tiek panākts Latvijas valdībai svinēt 18. novembri, kam nav vairs nekāds sakars ar 1918. gada 18. novembri?

Latviešu tauta, kas 4 paaudzes ir bijusi demoralizēta un apspiesta, ir šodien nonākusi 1918. gada dilemmā – cīnīties par savas valsts, tautas un valodas izdzīvošanu vai uzdot. Ja gribam nākotnē svinēt 18. novembri, šodien latviešu tautas vadoņiem ir jāatmodina un jāiedrošina latviešu tautu atkal cīnīties par latviešu valsts, tautas un valodas izdzīvošanu. 1918. gadā tā sāka cīnīties ar mazu cerību saņemt palīdzību no ārpuses. Šodien risks ir mazāks nekā 1918. g. – Latvijai ir daudz lielāks materiāls un politisks atbalsts no ārpuses. Latviešu tautai šodien ir lielas demokrātiskas priekšrocības, salīdzinot ar 1918. gadu. Ja šodienas Latvijas valdība atsakās pieņemt latviešu tautas un tās izdzīvošanas politiku kā valsts augstāko prioritāti, latviešu tautai jāievēl jauna valdība. Viņa to var izdarīt, jo latviešu tautas izcelsmes iedzīvotāju Latvijā ir vēl arvien vairāk, nekā visas minoritātes kopā. Viņiem tikai jāiet vēlēt. Ar vēlēšanām 1918. gadā nevarēja panākt brīvību, šodien to var.

1918. g. latviešu tauta bija vairāk apdraudēta cīņās ar saviem ienaidniekiem nekā šodien, bet viņa tomēr izcīnīja savu valsti un brīvību. Šodienas apstākļos latviešu tautai pārņemt valsts grožus savās rokās ir saistīts ar daudz mazāku risku. Šoreiz latviešu tauta, izspēlējot savas kārtis pareizi, to var panākt bez asins izliešanas.

Šodien Krievijas valdības uzkurinātais krievu šovinistu drauds pret savām rietumu pierobežas valstiņām ir tukša bravūra, ko agrāk vai vēlāk redzēs pati krievu tauta, kuras acīs un atmiņā vēl būs skaidri iekrāsots komunistiskās sistēmas sabrukums. Ja tas koloss varēja sabrukt dažu mēnešu laikā, Putina režīms un viņa varas kāre var izgaist dažu stundu laikā. Tad latviešu tauta savā valstī Latvijā varēs draudzīgi sadzīvot ar atbrīvoto krievu tautu.

Šodienas apstākļos viss, ko trimda var darīt, ieejot savas dzīves beigu posmā, ir virzīt savu palīdzību un morālo atbalstu mūsu tautas brāļiem Latvijā, lai iedvesmotu latviešu tautas nacionālo apziņu un palīdzētu izprast un izmantot demokrātiskās sistēmas spēku gūt uzvaras vēlēšanu kampaņās. Tad viņi varēs iecelt jaunu valdību, kuras augstākā prioritāte būs rūpēties par latviešu tautas un valodas izdzīvošanu un celt Latvijas valsts labklājību, tāpat kā to dara katra cita tauta, Krieviju ieskaitot. Tad latviešu tauta paliks un dzīvos ar prieku savā zemē. Tie varēs atkal svinēt 18. novembri un no gada uz gada redzēt, kā Latvijas valsts zaļo un zied.

Ivars Mirovics
Melburnā, 10.12.2016.
Laikrakstam „Latvietis“