„Lāčplēši un varoņi starp mums“

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Latvijas karogu Klīvlandes DV kopas 65 gadu jubilejā nes Jānis Hāzners. FOTO Vilnis Trops.

Palielināt / Enlarge

Lāčplēša dienas atzīmēšanas referātu lasa DV kopas priekšnieks Zigurds Rīders. FOTO Vilnis Trops.

Palielināt / Enlarge

Klīvlandes DV kopas vecākais dalībnieks un kopas dibinātājs Uldis Kronītis. FOTO Vilnis Trops.

Palielināt / Enlarge

Apvienības 65 gadu pastāvēšanas jubilejas koncertā. No kreisās: Pēteris Briedis, Līga Zemesarāja, Anda Prātiņa. FOTO Vilnis Trops.

Lāčplēši un varoņi starp mums – ar tādu nosaukumu risinājās Klīvlandes DV apvienības tematiskā pēcpusdiena, kura tika savienota ar Latvijā un daudzās pasaules valstīs dzīvojošo latviešu plaši atzīmēto Lāčplēša dienu, kas sakrīt ar ASV Veterānu dienu.

Kā klātesošajiem pastāstīja Klīvlandes DV apvienības priekšnieks Zigurds Rīders, 11. novembrī mēs pieminām kā Bermonta karavīru ordu padzīšanu no Rīgas un vēlāk arī no Latvijas vispār. Brīvas un neatkarīgas Latvijas deklarēšana pārējo tautu vidū bija viena lieta, bet atbrīvoties no nīstā bermotiešu karaspēka, varonīgajiem latviešu strēlniekiem bija samērā sarežģīts uzdevums. Tajā laikā savu neatkarību deklarējošai valstij un tās pusē nostājušamies latviešu strēlniekiem nebija ne armijas veidojumu, ne arī kaujas ieroču. Latvijas jauni veidotā Valsts, pēc I Pasaules kara bija krietni vien izpostīta un nevarēja balstīties uz kaimiņu valstu kredīta aizdevumiem, kas uzlabotu latviešu strēlnieku cīņas spēju, lai galīgi atbrīvotu savu valsti no ārvalstu algotņiem, kuri vēl tīkoja uz šīs zemes teritorijām. Mūsu tēviem un vectēviem nācās varonīgi cīnīties Rīgas un visas Latvijas Atbrīvošanas kaujās līdz pat gūtai uzvarai pār savu zemi.

Lai atzīmētu šo vēsturisko cīņu laiku, 1920. gadā tika nodibināts Latvijas Valsts pirmais un augstākais kara apbalvojums – Lāčplēša Kara ordenis vairākās pakāpēs par izciliem kauju nopelniem. Pirmās šķiras ordenis no 1920. līdz 1928. gadam ir ticis piešķirts tikai 11 karavīriem, tajā skaitā trim Latvijas armijā dienējušiem – vienam latviešu strēlniekam un 7 ārzemniekiem. Latvijas brīvvalsts gados, no 1920. līdz 1928. gadam pavisam kopā ir tikuši apbalvoti pāri par 2000 šī kara ordeņa cienīgu karavīru. Lielākā daļa šī ordeņa saņēmēju ir bijuši igauņu un poļu armijas karavīri, bez kuriem latvieši vieni paši diezin vai būtu varējuši padzīt bermontiešus, lieliniekus un citus vācu armijas atbalstītus grupējumus no Latvijas.

Arī 3 latvietes ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieres. Tas ir Līna Čanka-Freidenfelde, Vallija Vesčunas-Jansone un Elza Žiglēvica. Pēdējā ordeni saņēma pēc nāves, 1928. gadā neskatoties uz briesmām, piegādājot ēdienu Rīgas aizstāvjiem pret bermontiešiem Daugavas labajā krastā, kur viņa tika nāvīgi ievainota un 19 dienas vēlāk mira.

Pēc 1. Pasaules kara Latvijā bija liels posts, bezdarbs un pat bads. Uz šiem ne sevišķi stabilajiem pamatiem tad arī dibinājās Latvijas Valsts. Tāpat kā šodien, tajā laikā bija visādi domājoši un noskaņoti ļaudis. Bija arī nacionāli domājoši patrioti, kuri atbalstīja jauno Latvijas valdību. Daudzi no viņiem stājās Latvijas jaundibinātās armijas rindās, lai aizstāvētu dibināto kārtību. Bija arī tādi, kas muka no Latvijas un daži pat mēģināja iesaistīties citos, Latvijas valstij naidīgos grupējumos, lai pievienotos citām eksistējošām valdībām, kuras varētu sadarboties ar Latvijas Valsts ienaidniekiem. Tajā laikā, ļoti izplatīts bija kangarisms, kuru pārstāvji ir pieminēti arī latviešu daiļliteratūrā. Savādi, bet mūsdienās vēsture turpina visiem redzami atkārtoties!

Latviešu strēlnieki I. Pasaules kara beigās aizsargāja Latvijas zemi un tautu no vēl lielāka posta. Tādēļ arī 204 Latviešu strēlniekiem tika piešķirts Lāčplēša kara ordenis par viņu izciliem nopelniem pret vācu armijas iebrukumu Latvijā, kad krievu armija bija galīgi sakauta un meklēja pamieru.

Mēs nevaram aizmirst vēstures mācības un mūsu pienākums ir godināt visus Latvijas brīvības cīnītājus visos laikos. Arī II Pasaules kara laikā mums bija varoņi – latviešu leģionāri. Tikai viņiem bija svešas valsts kara formas un viņiem par varonību nepiešķīra Lāčplēša kara ordeņus. Tā vietā bija Dzelzs krusts (vairāk nekā 3000 leģionāru saņēma šo apbalvojumu), un daudziem no viņiem tika vienkāršais, kara laukā kritušā karavīra krusts. Viņos visos mājoja tas pats varonīgo karavīru gars, kā cīnītājiem par Latvijas brīvību.

Pēc II Pasaules kara cīņa par Latvijas brīvību turpinājās. Tie bija latviešu Nacionālie partizāni un Latvijas Jaunatnes pretestības kustības biedri. Ja partizāni Latvijas mežos cīnījās ar ieročiem rokās, tad jaunieši – ar spalvu un taisnības vārdiem. Daudzi no viņiem krita nevienādās cīņās vai cieta apcietinājumā. Vairāki no viņiem tika arestēti un izsūtīti uz Sibīrijas vergu nometnēm. Bet viņi ir palikuši neievēroti un neviens viņiem apbalvojumus nav pasniedzis. Vai viņu cīņa ir mazāk vērta, kā citu latviešu Brīvības cīnītāju veikums?

Mums vēlreiz nācās nostāties par Latvijas brīvību, un tas bija laikā, kad Latvija pēc ilgiem padomju okupācijas gadiem, kaut gan valsts deklarēja savu neatkarību un brīvību no Padomju Savienības. Pienāca laiks, kad tautai bija jāaizstāv sava no jauna deklarētā valsts ar tās valdību. Ļaudis brauca uz Rīgu no malu malām, lai izveidotu un uzstādītu barikādes Vecrīgā un citur, lai savā veidā nosargātu savu Valsti pret padomju tankiem un karaspēku. Diemžēl, asinis atkal tika izlietas pie Bastejkalna un arī cituviet. Par drosmi šajās dienās Rīgas aizstāvjiem vismaz tika izsniegti apbalvojumi.

Latvijā padomju okupācijas laikā bija radušies varonīgi ļaudis, kuru cīņas mērķis bija Latvijas neatkarības atgūšana. Šie cilvēki tika dēvēti par disidentiem vai citādi domājošiem. Viens no viņiem bija Gunārs Astra. Gunārs gan nepiekrita šim apzīmējumam un skaidroja krievu disidentiem, kāda atšķirība ir starp cīņu par savas zemes atbrīvošanu no okupācijas un par valsts iekārtas maiņu. Tomēr krievu tautības disidenti to nekādi nevarēja saprast un viņi teica: „Mēs dzīvojam vienā valstī, kura nav demokrātiska, un mums šī boļševiskā padomju vara ir jāsagrauj. Jums baltiešiem ir jācīnās plecu pie pleca ar mums.“ Gunārs Astra viņiem atbildēja: „Mēs nedzīvojam vienā valstī! Jūsu valsts ir mūsu valsti okupējusi! Tāpēc mūsu cīņas ir atšķirīgas! Mēs gribam būt paši noteicēji savā zemē un paši izvēlēties Valsts iekārtu, kurā dzīvojam!“

1961. gada februārī Gunārs Astra tika Padomju varas aizturēts un arestēts. Viņš ir dzimis 1931. gada 22. oktobrī, Rīgā; šogad Gunāram Astram apritētu 85 gadi. Sākotnēji viņu apsūdzēja pretpadomju aģitācijā un propagandā, bet pēc tam arī dzimtenes nodevībā un spiegošanā, jo viņš bija iepazinies un pēc tam vairākkārt saticies ar diviem ASV vēstniecības darbiniekiem. G. Astram uz apsūdzības pamata piesprieda 15 gadus stingrā ieslodzījumā ar mantas konfiskāciju. Sodu viņš izcieta dažādās Mordovijas un Permas apgabala labošanās darbu nometnēs. Ieslodzījuma laikā Gunārs Astra nodarbojās ar pašizglītošanos un iepazinās ar citiem latviešu un arī citu tautību politieslodzītajiem. Pēc soda izciešanas G. Astra atgriezās Latvijā un sāka strādāt par elektromontieri. Tajā pašā laikā viņš apprecējās ar Hertu Līviju Vagali, bet arī šajā dzīves posmā viņš neatteicās no saviem uzskatiem un turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma laika domu biedriem, kā arī citiem ļaudīm, kas centās uzturēt latviešu nacionālo pašapziņu vai kaut kādā veidā darbojās pret PSRS okupācijas režīmu. 1979. gadā G. Astra latviskoja vairāk nekā 45 Baltiešu disidentu parakstīto Baltijas hartu, par ko viņu atkal arestēja un tiesāja par pretpadomju literatūras glabāšanu, pavairošanu un izplatīšanu. Tiesa no jauna viņam piesprieda 7 gadu ieslodzījuma sevišķa režīma kolonijā, kā arī atzina viņu par sevišķi bīstamu recidīvistu. 1983. gada janvārī tiesā Gunārs Astra teica savu pēdējo vārdu, savu runu nobeidzot šādi: „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs, kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta daudz ir cietusi un tādēļ arī mācījusies no savas pieredzes, jo viņai vajadzēs šo tumšo laiku pārciest.“

1987. gadā arvien plašāk izvērsās kampaņa par Gunāra Astras atbrīvošanu no ieslodzījuma, un tā ieguva starptautisku raksturu, kā rezultātā G. Astru amnestēja un atbrīvoja. 1988. gada martā ārsti paziņoja, ka Gunāram ir sākusies sepse un pēcoperācijas rezultātā, veselības stāvoklim neuzlabojoties, Gunārs Astra Ļeņingradas kara hospitālī mira. Tika pieļauts, ka viņu ir noindējuši Valsts Drošības Komitejas darbinieki.

1988. gada 19. aprīlī Gunāru Astru – Latvijas brīvības cīnītāju un patriotu – apglabāja Rīgas II Meža kapos. Viņš bija tikai 56 gadus vecs. Tauta bija ieradusies tūkstošiem, lai Gunāru pavadītu pa skuju ceļu uz viņa pēdējo atdusas vietu. Lai izrādītu cieņu Gunāram Astram, tauta viņa kapu aizbēra ar kailām rokām...

DV organizācija ir atbalstījusi vairāku grāmatu izdošanu par G. Astras dzīvi un viņa cīņu pret okupācijas varu. DV organizācija ir rīkojusi arī Latvijas skolās rakstu konkursus Gunāra Astras piemiņai. Mēs nevaram atļaut, ka viņš zūd no Latvijas vēstures, jo viņa teiktais Pēdējais vārds ir kā pierādījums tam, ka Latvija ir tikusi okupēta un nav brīvprātīgi iestājusies PSRS, kā skaidro mūsu austrumu kaimiņš un Latvijas politiskā partija – Saskaņas centrs.

Klīvlandes Daugavas Vanagu apvienībai šodien ir arī liela diena, jo mēs atskatāmies uz 65 gadu dibināšanas atceri. Klīvlandes DV apvienība bija devītā pēc skaita, kuru nodibināja ASV, starp pārējām apvienībām. Mēs esam lepni, ka mūsu vidū vēl joprojām ir viens no apvienības dibinātājiem vairāk nekā pussimtu gadu atpakaļ – Uldis Kronītis. Viņš bija arī klāt Cēdelgemā, Beļģijā, kad dibināja Daugavas Vanagu organizāciju.

Es pateicos visām Klīvlandes DV kopas vanadzēm un vanagiem, kas ir pašaizliedzīgi strādājuši mūsu kopējā darbā, lai mēs varētu sniegt palīdzību saviem līdzcilvēkiem un uzturējuši latvietību šeit svešumā. Apvienības pastāvēšanas laikā mums ir bijuši 11 DV priekšnieki un vanadzēm – 16 vadītājas. Es gribu arī pateikties Klīvlandes un tās apkārtnes latviešu sabiedrībai, arī tiem, kuri gan vēl nav mūsu kopas biedri, bet ir atbalstījuši un uzticējuši savu devumu Daugavas vanagiem. Bez jūsu atbalsta mēs nebūtu varējuši veikt šo apjomīgo darbu. Arī turpmāk, lūdzu, nākt mums talkā un ar iestāšanos mūsu kopas rindās, sekmēt palīdzības darbu šeit un Latvijā. Vēl nav par vēlu to izdarīt! Par to mēs būtu ļoti gandarīti, jo mēs neesam tikai bijušo karavīru organizācija, bet apvienojam visus nacionāli domājošos latviešus un arī tādus, kuri nav latvieši, bet labprāt atbalsta mūsu mērķus un darbību.

Daugavas Vanagi – daudz gadu garumā ir darījusi ļoti nozīmīgu darbu latviešu kultūras, latvietības saglabāšanā un stiprināšanā, kā trimdas gadus, tā arī latviešu mītņu zemēs pēc Latvijas otrās neatkarības atgūšanas. DV organizācija ir nesusi neatkarības ideju cauri gariem okupācijas gadiem, tādējādi veicinot patriotismu. Tā kā DV ir globāla organizācija, viņa ir vienojusi latviešus visā pasaulē un spējusi skaidrot ļoti sarežģīto valsts vēsturi visai pasaulei, un stiprinājusi latviešu garīgo kultūru. Pēc Valsts neatkarības atgūšanas Daugavas Vanagi ir atbalstījuši Brīvības pieminekļa un Brāļu kapu atjaunošanu, Lestenes Brāļu kapu uzcelšanu un Okupācijas muzeja iekārtošanu. Mēs esam snieguši palīdzību daudzbērnu un audžubērnu ģimenēm. Mēs esam devuši un vēl joprojām dodam palīdzību leģionāriem ar regulāru, nelielu naudas velti, zālēm un aprūpi uz gultas guļošajiem, slimajiem bijušajiem leģiona dalībniekiem.

Mēs darām daudz, lai atbalstītu latviešu jaunatni un viņas vēlmi mācīties latviešu valodu, kas saglabātu latvietību. Arī atbalstām kā vietējo skolu, tā arī Garezera nometnes un latviešu vidusskolu ar stipendijām jauniešiem. Sniedzam arī stipendijas ALA Sveika, Latvija! programmai, lai Klīvlandes un pārējo lielāko latviešu centru bērni var apmeklēt Latviju un attīstīt saites ar valsti un tautu.

Vēlreiz izsaku pateicību vanadzēm un vanagiem par lielo un nenogurstošo darbu un mūsu labvēļiem par atbalstu! Daugavas Vanagi, sasauksimies!

Pēc Klīvlandes DV kopas priekšnieka Zigurda Rīdera uzrunas sekoja apbalvojumi čaklākajiem DV kopas darba darītājiem un koncertu dienas turpinājumā. Koncerta programmā tā dalībnieki P. Briedis, A. Prātiņa (abi, vijoles) un L. Zemesarāja (klavieres) iejūtīgi atskaņoja daļu no mums pazīstamiem skaņdarbiem, ko klātesošie uzņēma ar dedzīgiem aplausiem. Arī teicējas Zentas Apinis paskaidrojošais teksts radīja labāku priekšstatu vienam no atskaņotajiem darbiem. Klausītājiem bija dota iespēja novērtēt J. Mediņa skaņdarba Atmiņas pirmatskaņojumu, kaut gan klausītāji arī bija sajūsmā par Saint-Saensa skaņdarbu Gulbis Pētera Brieža meistarīgajā vijoles skanējumā.

Pēc koncerta, izskanot Daugavas Vanagu himniskajai dziesmai Še, biedri, mēs kopā... , no zāles tika iznests Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, mūsu simbols tālākai kopas mērķtiecīgai darbībai.

Vēl ilgāku laiku klātesošie pārrunās pakavējās pie Daugavas vanadžu meistarīgi sagatavotā azaida un vīna glāzes.

Vilnis Trops, Klīvlandē
Laikrakstam „Latvietis“