Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Vita Merca. „Migla“. 2016. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vita Merca. „Pie ezera“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vita Merca. „Rudens noskaņa. Salna“. 2015. FOTO Māris Brancis.

Kopš 3. novembra un līdz pat nākamā gada 11. janvārim Jelgavā, Trīsvienības baznīcas tornī skatāma bijušās jelgavnieces Vitas Mercas gleznu izstāde Rudens, pavasaris, vasara.

„...tagad ir tikai paša sirds pasūtījums“ – pirms dažiem gadiem kādā intervijā atzinās māksliniece. Nav noslēpums, ka nu jau pagājis laiciņš, kopš viņa izslimoja šī gadsimta vienu no biežāk sastopamajām slimībām, uzvarēja to un nu jau atkal aumaļām glezno tālāk. Pēc šādas uzvaras daudzas lietas šai dzīvē un pasaulē iegūst jaunu jēgu. Vairs nav būtiska slava, gods, nauda, cildinājumi. Tā vietā stājas pavisam citas vērtības – godīgums, patiesums, īstums. Tad glezno pavisam citādi – tā, it kā nebūtu citas iespējas, arī uz pasauli skaties savādāk – ar mīlētāja atvērto sirdi, kas tiecas aptvert dzīves vienreizību un skaistumu. Vitas Mercas glezniecība ir mīlētāja kvēles apliecinājums.

Māksliniece glezno galvenokārt klusās dabas un ainavas. Lielāko tiesu ainavās, kas eksponētas arī Jelgavā, viņa ataino gluži parastus skatus – koku skupsnu, bērzu birztalu, mijkrēsli dziļi mežā, dzidro gaisu un koku dzelteno plīvuri rudens saulainā dienā, ezera līcīti ar krūmāju puduriem, plašu ūdens lāmu pļavas vidū, miglu rudens lietainā dienā. Bieži gleznās nav nekas konkrēts, pat nav saistāms ar kādu noteiktu vietu. Vietas precīzs attēlojums Vitai Mercai nav svarīgs. Uzmanības centrā ir noskaņa, krāsu harmonija, bet vēl būtiskāka ir gaisma, kas caurstrāvo telpu, ielaužas lapotnē un izceļ detaļas, padara krāsu tūkstotsveidīgu, atklāj toņu pašus netveramākos smalkumus, ko var varbūt ieraudzīt tikai ar sirdi, vēl precīzāk – ar dvēseli.

Viņa glezno lielākoties dabā, plenērā, kad pati māksliniece saplūst kopā ar dabu un dzīvo vienā ritmā ar tuvāko apkārtni un kad var sajust tās garu. Tad paveras pavisam cits skatījums uz krāsām, toņiem, krāsu harmoniju. Tādā gadījumā vairs nepastāv skaisti toņi, sentimentālas krāsas, mietpilsoniskas nianses un salikumi, ir tikai pati glezniecība, kas sniedz baudu sirdij. Dabā mājo visi toņi, katram no tiem ir sava vieta un savs uzdevums un vērtība.

Gleznotājas darbi ir dekoratīvi krāsaini, bet patiesībā tie savā veidā ir trausli, kā liekas, pie nekautra skatiena vai nevērīgāka rokas pieskāriena tie sabirs putekļos, neatstājot neko aiz sevis, vien nožēlu par pasaules raupjumu un cilvēku nevērību. Vitas Mercas gleznas ir kā dvēseles pieskārieni skaistumam, kas apgaro. Pēc saskarsmes ar šo skaistumu klusītiņām gribas kļūt labākam, jūtīgākam, saprotošākam, cilvēcīgākam. Īpaši šobrīd, kad pasaule ir tik agresīva, raupja, nežēlīga un kad modernā pasaule pasludina neglīto, ļauno, pretīgo par laikmeta ikonu.

Mazliet par mākslinieci. Gleznotāja Vita Merca mācījusies J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (1963–1970), Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1971–1977), diplomdarbs Pēc darba (vadītājs Eduards Kalniņš), aspirantūrā pie Eduarda Kalniņa PSRS Mākslas akadēmijas jaunrades darbnīcā Rīgā (1980–1983). 2003. gadā ieguvusi maģistra grādu. Viņa bijusi pedagoģe Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolā (1977–1981), pedagoģe J. Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolā (1982–1999), docente Latvijas Kristīgās akadēmijas Bībeles mākslas nodaļā (1999–2003), asociētā profesore Baltijas Starptautiskās akadēmijas Dizaina nodaļā (2003–2006). Izstādēs piedalās kopš 1977. gada. Latvijas Mākslinieku savienības biedre kopš 1982. gada.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“