Pēcsvētku pārdomas

Esam aizvadījuši varenu nedēļu, kam piešķirts patriotiskās nedēļas vārds. Tā ir laba doma – ik gadu no 11. novembra līdz 18. novembrim mūsu sabiedrībai dota iespēja justies kā patiesiem savas zemes saimniekiem. Patriotisma izpausmju tiešām bija daudz – tik daudz, ka kāds Krievijas TV kanāls pat pamanīja Latvijā atdzimstošu fašisms! Tādu iespaidu uz dažiem bija atstājis skaistais Lāčplēša dienas lāpu gājiens.

Par 18. novembri, Latvijas valsts svētkiem, kad no rīta notika studentu korporāciju gājiens uz Brāļu kapiem, bet vakarā vērienīgs lāpu gājiens no valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa pieminekļa cauri Vecrīgai līdz Brīvības piemineklim, līdz šim patiesība nav atklāta.

Gājieni un vispār kopā būšana vieno ļaudis, tautu, sabiedrību. Tā tiešām ir brīnišķīga sajūta – stāvēt vai soļot plecu pie pleca, starp smaidošiem cilvēkiem, domubiedru vidū, savā neatkarīgā valstī. Šādi brīži, kad aizmirstas sarūgtinājums, rūpes un bažas par šodienu un nākotni, varētu būt biežāk, jo pavisam noteikti tie dod spēku turpmākām dienām, mēnešiem gadiem.

Tomēr visas dienas garumā 18. novembrī Rīgā, un droši vien arī citur Latvijā, varēja vērot vismaz divas paralēlas pašpietiekamas pasaules, kur ļaudis mīt savā realitātē. Vienā pasaule ir gājieni, koncerti, mūsu armijas parāde, ģimenes sanākšanas, valstsvīru svētku runas, sarkanbaltsarkanie karogi, uguņošanas, un vairākas reizes šajā dienā Dievs, svēti Latviju. Acīmredzot, tā šajā dienā skanēja tik daudz, ka tas vairs neliekas nekas īpašs. Vismaz TV ekrānos varēja redzēt, ka Daugavmalā dažādu paaudžu cilvēkiem nav iemācīts himnas atskaņošanas laikā stāvēt uz vietas, nesarunāties un pēc iespējas dziedāt līdzi. Līdz Latvijas simtgadei to vajadzētu apgūt. Tomēr šajā dienā visiem nav vietas tēvzemes mīlestības piesātinātajā, priecīgajā un cerību pilnajā pasaulē. Nav runa par dienestiem, kam ik dienu jāstrādā 24 stundas – slimnīcas un ārsti, medicīnas māsas, ugunsdzēsēji, kārtības nodrošinātāji, robežsargi un vēl citi. Neraugoties uz valsts svētkiem, brauc autobusi, vilcieni un lido lidmašīnas, arī kuģis dodas uz Stokholmu, šaudās taksometri. Tā ir nepieciešamība.

Runa ir par lielajiem un mazākiem veikaliem, tirgiem un citām tirgošanās vietām, kas pilnā spēkā tirgojas, neraugoties ne uz kādu tur... patriotismu. Kas ir veikalu darbinieki, kuriem šajā dienā jāstrādā, un kāpēc viņiem nav ļauts būt kopā ar ģimenēm un savu valsti? Kas ir pircēji, kuriem tieši 18. novembrī radusies akūta nepieciešamība apmeklēt tirdzniecības centru, lai nopirktu marinētus gurķus, miltu paku vai šampanieša pudeli? Varbūt iepriekšējās dienās un nedēļās nebija laika iegādāties skrūves, veļas pulveri, barību mājdzīvniekiem, pamperus vai virtuves kombainu?

Visu var saprast, tomēr sajūta ir tāda, ka šie cilvēki lielveikalu un tirgu īpašnieki un pārstāvji savās domās un prātos nedzīvo Latvijā, bet gan kādā citā vietā, kam ar mūsu valsti nav nekāda sakara. Lielveikalu kasieri ir cits jautājums: esmu dzirdējusi, ka tajās dienās kasēs draudzīgi strādājot tie, kuri laipni atļauj svinēt latviešiem tos savus svētkus. Tas, protams ir sirsnīgs žests, bet vai runa nav par mūsu valsti un tās jau tā saskaldīto sabiedrību. Var turpināt šo domu: iespējams, ka arī pircēji galvenokārt ir tie, kuri jūtas sveši Latvijai, un kuriem kopīgi svētki labākā gadījumā ir kā daudziem padomju okupācijas gados 7. novembris, kad par godu 1917. gada oktobra revolūcijai piešķirtajās brīvdienās varēja pabeigt aizsāktos rudens darbus. Veikali gan bija slēgti...

Nākamie svētki, kuriem tirdzniecības vietas jau gatavojas, ir Ziemassvētki un Jaunais gads. Tiem, kuriem pieejams internets, var apskatīties, ka lielveikalu un tirgus darba laiks gan Ziemassvētku vakarā, gan Pirmajos Ziemassvētkos, gan Vecgada vakarā saīsināts par veselu stundu, un kasieri varēs tikt pie savu ģimeņu eglītēm jau desmitos vakarā!

Kāds varbūt teikts, ka tā ir liela cilvēkmīlestība, ko parāda īpašnieki attiecībā pret saviem darbiniekiem un pret tiem, kuri kopīgu svētku dienas un vakarus izvēlas pavadīt veikalos. Man šķiet, ka rezultātā cieš visi – un galvenokārt valsts, kuras iedzīvotāji, neraugoties uz visiem labajiem centieniem, patriotisma nedēļām un baltajiem galdautiem, tiek sadalīti tajos, kas svin svētkus, un tajos, kam tas nav lemts, nedz arī ir svarīgi.

Tirdzniecības asociācijas ierosinātā diskusija par brīvdienām tirgošanās vietā izskatās mirusi vēl īsti nepiedzimusi. Pretestība ir milzīga. Varbūt mūsu valdībai vai Saeimai tomēr būtu vērts spert pirmo soli un pieņemt lēmumu par kopīgām svētku reizēm visam Latvijā dzīvojošo ļaužu kopumam. Citādi iznāk tā, ka valsts un pašvaldību iestāžu, banku un patriotiski noskaņotu firmu darbinieki ir priviliģētākā situācijā, nekā tie, kuriem pat Valsts svētki nekādi neatšķiras no ikdienas. Īstermiņā droši vien cietīs kādu īpašnieku banku konti, bet ilgtermiņā tas nozīmēs ceļu uz vienotāku Latviju.

Anna Žīgure
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums LA