Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Valsts svētku pasākums

Latviešu centrā Minsterē

Laikraksts Latvietis Nr. 439, 2016. g. 6. dec.
Sanita Upleja -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

2016. gada 19. novembrī, Sanita Upleja-Jēgermane sniedza svētku runu Valsts svētku pasākumā Minsterē, Vācijā. Ar autores laipnu atļauju dalamies ar to arī laikraksta „Latvietis“ slejās.

Man ir liels gods šovakar būt jūsu svētku pasākuma viešņai un runātājai, un par to es pateicos šī pasākuma rīkotājiem. Vislielākais paldies Zuzei Krēsliņai-Silai, kura bija uzņēmusies īpašu gādību par manu nokļūšanu un būšanu šeit Minsterē.

Man ir prieks būt kopā ar saviem tautiešiem Latvijas dzimšanas dienas svinībās. Un, kā jau pie latviešiem ir ierasts teikt, ka trīs lietas ir labas lietas, šogad novembrī man šis ir jau trešais valsts svētku pasākums kopā ar tautiešiem.

Pirms nedēļas Stokholmā svinējām kopā ar Eiropas Latviešu apvienības vadītāju Kristapu Grasi un ballīšu orķestri no Valmieras, bet vakar, tieši 18. novembrī, kopā ar Stokholmas Latviešu kori un vairāku konfesiju mācītājiem arī ekumēniskajā dievkalpojumā.

Kā brīvžurnāliste, kas ģimenes apstākļu dēļ patlaban mīt Zviedrijā un kas savas pārdomas raksta dažādiem izdevumiem Latvijā un citviet latviešu diasporā, es nepārstāvu nevienu organizāciju vai iestādi. Un tieši tāpēc es varu izmantot šo iespēju, lai runātu par sevi.

Parasti valsts svētkos mēs esam pieraduši dzirdēt un teikt runas par tautu un valsti, bet es gribu runāt par sevi. Par sevi šajos svētkos un par sevi valstī.

Taču patiesībā es negrasos tik daudz stāstīt par savu personu, cik aicināt katru no jums padomāt vairāk par sevi. Tas varbūt izklausās ķecerīgi un ne īsti piedienīgi valsts svētku gadījumā, kad tieši un netieši mums tiek atgādināts par pienākumiem pret tautu un valsti.

Un tomēr es aicinu aizmirst uz brīdi par tautu un valsti un nekautrējoties padomāt tikai par sevi. Par to, kā jūs sevi uztverat un kā jūs vēlaties dzīvot savu dzīvi.

Es to saku tādēļ, ka katra tauta un pēc tam arī valsts sākas ne jau no deklarācijām un visaptverošām jumtu struktūrām, bet no maziem smilšu graudiem pamatos. No tautu un valsti veidojošiem cilvēkiem.

Tauta par tautu top ne jau tad, kad kāds etnogrāfs to ierauga un ieraksta pasaules tautu enciklopēdijā, bet tad, kad ir izveidojusies cilvēku kopa, kura sevi apzinās kā noteiktas valodas, kultūras un dzīvesziņas saistītu. Etnogrāfs vai jebkurš cits no malas var tikai nosaukt vārdā jau esošu parādību, bet ne to radīt.

Taču, lai tauta taptu, katram cilvēkam ir jātiek skaidrībā ar sevi, vismaz jautājumā par savu valodu, kultūru un dzīves veidu. Un arī tad, kad tās laimīgās tautas, kurām vispār ir savas valstis, reiz tiek pie valsts veidošanas, tam pamatā patiesībā ir diezgan savtīgi mērķi.

Proti, valsts veidošanā iesaistīto cilvēku individuālās vēlmes par to, kādā sabiedrībā un iekārtā viņi vēlas dzīvot un strādāt, veidot ģimenes un audzināt bērnus. Jeb Plūdoņa vārdiem runājot: Mēs gribam paši sev likumus lemt.

Tas tad arī ir pamats, kā rodas un pastāv, kā attīstās un saglabājas brīvas un demokrātiskas, tautas gribā un vēlmēs balstītas valstis. Kā tās tiek atjaunotas pēc postošiem kariem un okupācijām.

Es neesmu vēsturniece. Tomēr, apkopojot savas uzkrātās zināšanas par Latvijas vēsturi divdesmitajā gadsimtā, es uzdrošinos apgalvot, ka visos mūsu tautai un valstij izšķirīgos brīžos gan pirms valsts tapšanas, gan vēlāk cilvēki ir pirmkārt domājuši par sevi.

Proti, tad, kad 1905. gadā liels daudzums cilvēku Latvijas teritorijā sacēlās pret cara varu, viņi to darīja, jo bija uz savas ādas izjutuši postošo rusifikācijas politiku un citas netaisnības no varas pārstāvju puses.

Arī Latvijas valsts dibināšanas brīdī un pēc tam Neatkarības karā daudzi izšķīrās piedalīties, jo jaunās Latvijas valdība solīja viņiem dot zemi dzīvošanai un saimniekošanai. Šis solījums arī tika pildīts, un divdesmit gadu laikā jaunā valsts sasniedza ievērojamu attīstību.

Arī Latvijas valsts atjaunošanas laikā, ko es atceros no saviem pusaudžu gadiem, ļaudis izgāja cīņā par savu personisko brīvību. Es atceros savu radu un paziņu lokā arī cilvēkus, kuriem bija tīri laba dzīvošana un iztikšana padomju okupācijas laikā, un kuri nebija tieši cietuši padomju represijās.

Tolaik mani pat izbrīnīja viņu aktīvā līdzdalība tautas atmodā, taču vēlāk es sapratu, ka šie cilvēki tomēr jutās personiski ļoti apspiesti gan rusifikācijas, gan citu karjeras ierobežojumu tieši latviešiem dēļ. Tā bija vēlme pēc personiskas brīvības, kas šos indivīdus sapulcēja kopā mūsu daudzskaitlīgajā cīņā par tautas brīvību un valsts neatkarību.

Un arī tad, kad ne tikai Latvijā, bet arī citviet pasaulē 2012. gada februārī tautas nobalsošanā par valsts valodu un Latvijas valsts nākotni mēs stāvējām rindās pie balsošanas urnām, mēs katrs to darījām sevis dēļ. Mums rūpēja tas, kādā valstī katram no mums un mūsu bērniem turpmāk būs jādzīvo.

Tomēr šie piemēri arī rāda, ka, domājot par sevi, mēs neizbēgami nonākam pie cilvēkiem savā tuvākajā apkārtnē un pie plašākas sabiedrības. Pie valsts un, jā, visas pasaules veidošanas. Tikai caur sevis paša iepazīšanu un apzināšanu mēs nonākam pie skaidrības, kā tieši gribam veidot savu dzīvi un kā to varam panākt sasaistē ar līdzcilvēkiem tautas, valsts un pasaules līmenī.

Te es gribu iestarpināt arī vienu ļoti personisku epizodi, kas vēl pēc daudziem gadiem man pašai ļoti skaidri atgādina, kā es apjautu savu vietu pasaulē. Tas varēja būt 1988. gada 18. novembris un pirmā reize Atmodas laikā, kad no rīta Latvijas Radio dienu sāka ar Dievs, svētī Latviju!, kaut gan tā, protams, vēl nebija oficiāli atjaunota kā himna.

Taču tas bija laiks, kad neatkarības atjaunošanas rats bija sācis sparīgi griezties – bija nodibināta Latvijas Tautas fronte, Latvijas Nacionālās neatkarības kustība, un mūsu tautas karogiem vairs nebija jāvairās dienasgaismas.

Man bija piecpadsmit gadu, un es biju augusi ģimenē, kur patiesība netika slēpta un padomju okupācijas nodarītās ciešanas ģimenei bija labi zināmas. Taču, kad mamma tajā tumšajā novembra rītā mani modināja sešos, lai nāku uz otru istabu klausīties himnu radio un ēst svētku brokastis, viss, par ko es domāju, bija dažas pusaudzim tik dārgās miega minūtes vēl pirms došanās uz skolu.

Ar tādu purpināšanu pie sevis, ka tagad taču to himnu dzied gandrīz katru dienu un dziedās arī turpmāk, un kas nu tur īpašs, es nogāju dažus metrus pa gaiteni līdz otrai istabai. To pēkšņo atskārsmi, kas mani pārņēma, pārkāpjot istabas slieksni, es neesmu aizmirsusi joprojām.

Kad ieraudzīju vārdos neaprakstāmo starojumu, kas tajā brīdī plūda no manas mammas un viņas mammas, es uzreiz aprāvos un nokaunējos par savām domām. Es sapratu, ka nav svarīgākais tas, ko es jūtu tajā brīdī, un ka pastāv kaut kas tāds, kas mums ir jāciena tāpēc vien, ka tas ir neizsakāmi svarīgs mums apkārt esošajiem un vēl pirms mums dzīvojošajiem un cietušajiem cilvēkiem.

Šo savu pieredzi es atceros tad, kad kārtējo reizi dzirdu kādas publiskas sarunas Latvijā par to, ka mūsu himna ir pārāk kristīga, nemoderna, žēlīga un būtu maināma. Es nespēju himnu vērtēt atrautībā no laikiem, ko tā pārdzīvojusi, un cilvēkiem, kurus tā ir spēcinājusi smagākajos dzīves brīžos. Es varu būt tikai pateicīga, ka man nav bijis savā dzīvē jāsaskaras ar tādiem pārbaudījumiem.

Šis stāsts man vienmēr liek atcerēties, cik svarīga ir cilvēka spēja sajust sevi kā daļu vai punktiņu no taisnes vēsturiskajā izplatījumā, kur esam nesaraujami saistīti ar tiem, kas pirms un kas pēc mums. Tas liek arī apzināties, ka katram no mums ir nozīmīga un neaizstājama vieta savā tautā un valstī. Katram no mums.

Te kā piemēru varu minēt līdzību ar papīra nomešanu uz ielas, kad tuvumā nav miskastes. Ja mēs domāsim, ka nu tas taču tikai viens papīrs, citi dara tāpat un tas jau neko kopējā ainā nemainīs, tad beigu beigās arī būsim atkritumos līdz ausīm. Taču, ja katrs no mums apzināsies, ka lieli mēsli veidojas no maziem gabaliem, un ka nenometot šo papīru uz ielas, es rādīšu labu piemēru arī pārējiem, tad galu galā iela ir tīra un patīkami lietojama visiem. Un tas nav pienākums, ko var uzlikt ar likumu vai kontrolēt ar sodu politiku. Tas ir jāsaprot un jāsajūt pašam.

Varbūt skarbi skan, bet es domāju, ka mums nav tāda vispatveroša, no dzimšanas brīža uzlikta pienākuma pret tautu un valsti, izņemot dažus likumā noteiktos gadījumus. Taču savas tautas un valsts sajūta veidojas tad, kad domājam par to, kā no sirds izrunāties ar saviem vecākiem un bērniem un kādā valodā mēs to vislabāk varam izdarīt.

Kādā vidē gribam dzīvot un saimniekot, kādus priekus baudīt atpūtas brīdī, kādas dziesmas dziedāt un grāmatas lasīt. Kā labāk saprasties ar līdzpilsoņiem, draugiem un darbabiedriem. Kādu attieksmi pret sevi sagaidām no citiem cilvēkiem.

No tādām it kā mazām lietām arī izaug tās lielās lietas, ko saucam par valsts iekārtu un sabiedrības pārvaldi, izglītības sistēmu un veselības aprūpi, uzņēmējdarbības vidi un kultūrtelpu.

Daudzām no šīm lielajām lietām ir universāls raksturs – demokrātiskai valsts iekārtai, kapitālismam, sociāli atbildīgai saimniekošanai, un tās ir izveidotas daudzās pasaules valstīs.

Taču ir tikai viena valsts pasaulē, kur līdzās šīm universālajām lietām ir tās mazās tikai latviešiem vien saprotamās un sajūtamās, tikai mums vien iespējamās lietas. Tikai Latvijas valstī mēs saprotamies no pusvārda un mums nav jāskaidro, kādēļ mums garšo tik melna maize un patīk tik balta saule. Kur mūsu vārdus un uzvārdus saprot uzreiz un tie nav jāsauc pa burtiem. Kur mēs nekad nejutīsimies sveši, neiederīgi un atšķirīgi.

Es nevaru un negribu sevi nodalīt no šīs tautas un valsts. Šo saistību es izjutu sākuma intuitīvi un pēc tam jau apzinājos ar prātu, kad domāju par sevi. To es novēlu arī jums. Domājiet vairāk par sevi.

Es it kā gribēju runāt par sevi, bet tomēr laikam sanāca vairāk par tautu un valsti. Tad nu nekas cits neatliek, kā savu runājamo noslēgt ar šādām svētku runām tradicionālo lūgsnu par svētību Latvijai un mums visiem.

Dievs, svētī Latviju!

Sanita Upleja-Jēgermane



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com