Necel degunu debesīs...

Palielināt / Enlarge

Radu cilts Ziemsvētkos. FOTO Imants Skrīveris.

Palielināt / Enlarge

Kaķis un suns draudzībā. FOTO Tomas Volšs (Walsh).

Personisku iemeslu dēļ un arī sakarā ar meitas Marutas un znota Tim 3 mēnešu ceļojumu uz Eiropu, pārcēlos uz 4 mēnešiem uz dzīvi viņu lauku mājās, tā saukto hobby farm, Wamboin, NSW, kas atrodas kādus 25 km ārpus Kanberas robežām.

Šādas hobby farms, kā mušmires pēc lietus, ir saradušās visapkārt Kanberas robežām Jaundienvidvelsas pavalstī. To lielums parasti ir no 10 līdz 100 un vairāk akriem. Tie ir bezpeļņas īpašumi, un to īpašnieki, lielākoties, strādā Kanberas valsts iestādēs vai komerciālos pasākumos. Brauciens uz darbu viņiem paņem kādas 20 vai 30 minūtes, jo lielo ceļu atļautais ātrums ir 110 km stundā, un satiksme rit raiti. Autobusu satiksmes te nav, un katram ģimenes loceklim ir sava automašīna. Vienīgais izņēmums ir skolas bērni, kuriem ir speciāli autobusi, kas tos aizved uz Kanberas skolām un pēcpusdienā atved mājās.

Uz pagaidu dzīvi meitas mājā jau ierados maija vidū. Mana mantība tika pārvesta dienas laikā, pati ierados pievakarē. Pārģērbos mājas drēbēs un nesu no mašīnas savas atlikušās mantas mājā, kad piepeši sajutu, ka esmu uzkāpusi uz kaut kā slidena. Ienākot iekšā konstatēju, ka esmu iekāpusi dzīvnieku mēslos. Čības bija diezgan pavecas, un iesviedu tās atkritumu kastē. Uzāvu savas jaunās čības un devos uz automašīnu pēc pārējās mantības. Liktenis atkārtojās, un arī jaunās čības ielidoja atkritumu kastē. Meita tik noteica seno, dziļdomīgo, latviešu sakāmvārdu: Necel degunu debesīs, jo ar kājām iekāpsi sūdos.

Otrā dienā izgāju laukā un redzēju, ka zālājs pa daļai ir noklāts ar ķenguru un mājdzīvnieku mēsliem.

Marutas mājas apkārtnē dzīvo vairākas latviešu izcelsmes ģimenes; blakus kaimiņos ir mans brāļadēls Ēriks Skrīveris, pāri pār ceļu radiniece Belinda Konorsa (Connors) (Skuja) un tālāk Vēsma Mekkeija (MacKey) (Bobeta). Viņi visi ir dzīvnieku mīļotāji, un visiem ir vairāki suņi, kaķi un vistas; manai meitai arī zirgi. Vismaz vienreiz nedēļā, parasti piektdienas vakaros, viņi satiekas kopīgās vakariņās. Vīrišķi parasti skatās futbolu, sievas tenkojās virtuvē, un bērni maisās visiem pa kājām. Un šī ir kā draudzīga, tā arī izpalīdzīga sadzīve, jo ja pietrūkst piena lāse, tad neskrien 30km uz veikalu, bet aiziet pie kaimiņa aizlienēties; ja aizbrauc uz kādām dienām, tad kaimiņi baro dzīvniekus un pieskata māju.

Mans galvenais uzdevums meitas prombūtnes laikā bija barot kustoņus un pieskatīt māju. Sadzīvē ar mājas kustoņiem atradu līdzības kustoņu un cilvēku bāziskajās emocijās – virskundzība un maizes naids. Manā uzraudzībā bija 7 vistas, 3 kaķi un 2 suņi, jo 3 zirgus (man no zirgiem ir bailes) uzskatīja mazdēls.

Dienas kārtība bija – no rīta,vispirms baroju vistas. Un te jau bija pirmā iezīme radījumu attiecībās – virskundzība. Barvede, un pāris vistas centās dabūt labākos graudus un knāba pārējās vistas, kuras tad uzmanīgi turējās tālāk un ēda sāņus nomesto barību.

Kaķi – katram savs trauks ar zināmu atstarpi, bet ja vecā kaķenīte tikai drusku tuvāk pagriezās uz runča pusi, tad bija tāds šņāciens, ka pat es salēcos.

Un divi suņi – lielas Great Dane un Mastiff jaukums un mazais Minifox Terrier ir ietrenēti sēdēt un gaidīt, kamēr abiem ir ielikts ēdiens katram savā traukā ar apmēram kādu 1 m atstarpi.

Viss ritēja labi, līdz vienā dienā, kad man rokās pagadījās maizes gabals, un es, redzēdama tikai mazo suni, to pasaucu, bet kļūdoties šo maizi iesviedu lielā suņa traukā. No kura mājas stūra atskrēja lielais suns, nepamanīju, bet nākamajā mirklī lielais suns bija pagrābis savā mutē mazo suni pie kakla un kratīja to kā slapju lupatu. Biju gatava ģībt, bet tad zvēlu lielajam pa galvu, līdz tas mazo palaida vaļā. Mazais aizskrēja vēkšķēdams, bet aiz viņa stiepās sarkani asins pilieni. Rezultātā – brauciens pie veterinārārsta un $300 rēķins. Bet, paldies Dievam, mazais suns tomēr palika dzīvs!

Bet vakarā, kad mājās kurinās malkas krāsns un dod tik jauku siltumu, visi kaķi un suņi pēc savas vakara maltītes guļ viens otram blakus bez naida un dusmām. Ja visa cilvēce būtu pabarota, vai nebūtu mazāk karu un naida?

Te, laukos dzīvodama, iemācījos respektēt savvaļas dzīvniekus.

Ķenguri; – tie ir saradušies lielā skaitā; tie apēd zāli un arī zirgiem atstāto barību. Tie ir miermīlīgi dzīvnieki, bet ja viņi jūtās apdraudēti, piemēram, ir sētu stūri, no kurienes nevar izbēgt, tad viņi uzbrūk. Pirms pāris gadiem mājas sunim ķengurs ar nagu pārrāva visu muguru. Ķenguri arī izraisa ceļa katastrofas, jo nerēķinās ar satiksmi, bet lec pāri ceļam mašīnas priekšā.

Lapsas; – ja kārtīgi neaiztaisa vistu būdas durvis, tad otrā rītā ir iespēja, ka vistu nav.

Čūskas; – nezināju, ka čūskām arī ir savas iestaigātas takas un dzīvojamās vietas. Kaimiņi, Belinda un Vēsma, stāsta, ka ap viņu mājām čūskas varot manīt itin bieži, un viņi māju durvis vienmēr tur cieši aiztaisītas. Savukārt, Marutas mājā, vienīgā reize, kad čūska ir redzēta, ir, kad to pusbeigtu mājā ir pārnesis kaķis saimniecei kā pateicību par barošanu. Un tomēr, meita ieteica, staigājot ap šķūņiem un krūmiem, skaļi runāt vai taisīt troksni, jo tad čūskas aizbēgot.

Dzīvodama tur, baudīju dabas klusumu, un tanī pat laikā arī dabas sanēšanu. To nevar salīdzināt ar Latvijas dabas sanēšanu, manuprāt, tā te ir skaudrāka, bet tajā ir savs skaistums.

Priecājos par brīvo, sabiedrisku attiecību neierobežotu dzīvi. Vienā rītā, izejot sētā, tā kā bērnībā (vienīgi neuzkāpu uz akmens) ar pilnu jaudu nodziedāju Lokaties'i mežu gali... Neviens mani nedzirdēja; tikai tālumā ierējās kaimiņu suns.

Esmu atpakaļ Kanberā; ārā rit ceļa satiksme, un, ja es savas mājas priekšdārzā iedziedātos, tad, droši vien ātrās palīdzības mašīna mani aizvestu uz Drošības iestādi.

Skaidrīte Dariusa
Laikrakstam „Latvietis“