Neraudi ne asariņ' / Drīz būs silta vasariņ'

Viegli pateikt – neraudi, bet ko citu lai cilvēks dara, ja auksts vējš pūš pa visiem caurumiem iekšā, un gaudojošas skaņas nestāj ne dienu, ne nakti. Es te runāju par ēkām, par istabām – ne par cilvēkiem. Ir jau arī cilvēki, kam bēniņos velk caurvējš, bet tas lai paliek starp mums.

Reportieri mierina, ka jāpaciešas – vasara būšot ļoti karsta. Tie muldoņas nesaka, kura gada vasara, bet tikai, ka būs silta vasara. To jau mēs paši zinām bez avīzes palīdzības, ka reiz pienāks tāda vasara, kad kājceliņu vietā būs burbuļojošas darvas upītes. Un mājas ar bleķa jumtiem tiks lietotas kā zušu žāvētavas. Par tādiem trakumiem mūs brīdināja jau pirms izceļošanas no Eiropas. Bet tomēr braucām, jo cerējam un ceram, ka pastardiena pienāks pirmā!

Tik draņķīgs pavasaris, kādu mēs patreiz baudām, neienāca prātā nevienam. No rīta liekie zobi piesaluši pie augšslejām. Pa dienu jāatkausē zobi un jāatgūst miegs, ko pa nakti pazaudēji aukstuma dēļ. Pievakarē jau jāsāk gatavoties uz nakts drebēšanām. Pa kuru laiku tad tu lai baudi dzīvi? Ziņu birojs ziņo, ka tik aukstas oktobra naktis neesot pieredzētas 47 gadus. Tā kā šai zemē dzīvojam jau kādus 66 gadus, tad iznāk, ka mēs to aukstumu jau būtu piedzīvojuši, bet tad jau vēl bijām jauni; aukstums nekā nevarēja padarīt. Tagad...? Labāk nerunāsim!

Tā kā es esmu pieradis dažas stundas dienā pavadīt ziedu pilnā dārzā un ar acīm apmīļot puķītes, kas tik skaisti priekš mums zied, tad auksto laiku izjūtu sevišķi sāpīgi. Sēžu lielajā zālē (telpa, ne aitu barība) pie loga un ilgu pilnu skatu raugos caur stiklu uz savām mīļajām puķītēm. Laikam jau kāds vārdiņš arī pasprūk, jo garām gājējas sievas sāk kratīt galvas un rīvēt deniņus, kad gadās man garām iet. Viņām laikam puķes nepatīk.

Ir daudz, kas viņām nepatīk, bet to viņas apspriež klusītiņām, savā starpā. Veču un vīriešu klātbūtnē viņas tikai smaida. Jā, jā, ir te arī vīrieši, darbinieki, kuru klātbūtnē dažas no večiņām sarkst un bālē. Baigie muduļi.

Tagad mums būs tāda maza problēmiņa. Taisos sākt rakstīt savu rakstāmo, bet nevaru atcerēties: ko gribēju rakstīt?... Par večiņām, kuras sarkst, runājot ar jaunāku vīrieti, tas noteikti nebija. Manis dēļ, viņas var sarkt vai nesarkt. man tur ne silts, ne auksts. Par večiem, kas sēž savās istabās un audzē lielus vēderus, tas arī nebija. Kas tad paliek pāri? Par to, kas šinīs dienās notiek ārpus aprūpes nama sienām tev nav nekāda jēga. Jājautā, vai tev vispār ir kaut kāda jēga, ja tu taisies rakstīt par kaut ko, par ko tu nekā nezini? Tā nav tik pavirši izlemjama lieta. Tā ir rūpīgi jāpārdomā.

Tu sēdi vienu stundu un domā. Tu sēdi otru stundu un domā. Citi cilvēki sauktu to par snaušanu, bet tev tās ir dziļas pārdomas. Pārdomu rezultāti:

1) Visus spēkus koncentrēt uz ēšanu. Barība dod enerģiju, enerģija – siltumu;

2) Pa nakti nost neģērbties, bet dienas drēbēm virsū uzvilkt vienu vai vairākus kamzoļus;

3) Pēdējā pusstundā pirms līšanas migā – apēst pus tāfelīti šokolādes un iedzert divus mēriņus ķiršu liķieri – tad rādīsies silti un saldi sapņi.

Ar to tad vajadzētu pietikt, lai vismaz kādu stundiņu pa nakti nošņāktos; to pārējo laiku griezies no vieniem sāniem uz otriem un priecājies, ka rīt būs jauna diena, un tu varēsi sākt domāšanu no gala.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“