Pankūkas, pankūkas, pankūkas!!!

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Pankūku dalīšana. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Darbinieces. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Pankūku ēšana. FOTO Pēteris Strazds.

Lai gods un slava Adelaides Vanadzēm: sestdien, 5. novembrī, šogad jau otro reizi, un atsaucoties uz publikas pieprasījumu, viņas cēla priekšā lielo gardumu – pankūkas. Un ne tikai vienu variantu, bet veselus sešus, turklāt ar apakšvariantiem! Pat ciemiņš no Latvijas, nākamā Lāčplēšu piemiņas sarīkojuma galvenais runātājs, pulkvedis Jānis Hartmanis izteica izbrīnu un apbrīnu par vienreizēji plašo izvēli. Netrūka arī tradicionālās piedevas – ābolu biezenis, dzērveņu un brūkleņu ievārījumi (dzimtās zemes ražojums), skābs krējums un, protams, vienmēr populārais kreftīgais buljons, bez kura vīderi nav iedomājami. Kas par bagātību!

Tā kā katrai saimniecei ir savas iemīļotās receptes, tad kartupeļu pankūku piedāvājums bija divējāds, pateicoties Ilgai un Ilzei. Tas pats sakāms par gaļas pankūkām, ko cepa Regīna un Gunta. Ar biezpienu pildītas pankūkas piedāvāja Rasma un Gunta, bet Biruta biezpienu pievienoja jau pankūku mīklai. Dzidra, ar Taņu palīgos, ne tikai uz vietas cepa Geņas ananāsu pankūkas, bet paņēma no mājas līdz, tāpat kā Ilzīte, plānās pankūkas, ko katram ēdājam izgreznot pēc patikas. Ritas ābolu pankūkas vai mutē kusa, tāpat arī Dainas supergardās ķirbju-biezpiena pankūkas, bet tas pats jau ir sakāms par visām pankūkām.

Publika neskopojās ar praktiskiem komplimentiem, resp., nāca pēc bokseriem, ar visu to, ka jau pirmā porcija šķīvi sedza ar lielu kaudzi. Ļoti populārs bija arī buljons (otro krūzīti palūdza ne viens vien gardēdis), bagātīgi apveltīts ar mājās audzētām dillēm un pētersīļiem. Vai kārtīgs latvietis vispār māk dzīvot bez dillēm? Jāšaubās! Varbūt to vajadzētu uzlikt kā priekšnoteikumu Latvijas pavalstniecības pieprasītājiem: negaršo dilles? – par Latvijas pavalstniecību tev pat nav ko sapņot

Var tikai priecāties, cik gludi viss notiek, ja ir laba vadība, čakli palīgi, un laba virtuves iekārta. Par dzelzs inventāru jādēvē Regīna un Artūrs Berķi, bez kuriem gan laikam viss apstātos, jo nebūtu, kas visu izplāno, rīko virtuves darbus un zāles iekārtošanu. Galdi un krēsli neparādās paši no sevis – kādam tie ir jāsaliek. Un jānovāc. Paldies, Artūr! Lielā, nesen jauni iegādātā krāsns Vanadžu virtuvē jau tūlīt attaisnoja prāvos izdevumus, jo ko virspusē divas saimnieces cepa, to apakšā – četrās lielās pannās uzreiz varēja turēt siltu.

Jaukā pavasara diena bija iedvesmojusi aptuveni sešdesmit kārus ēdājus, to skaitā arī daļu no skolas saimes un vairākus latviski nerunājošus kārumniekus, mērot ceļu uz DV namu. Vienmēr ir prieks, Vanagos redzēt jaunas sejas, jo katrs, kas nāk pa durvīm iekšā, atstāj kādu dolāriņu vai nu virtuvē, vai bārā, tā veicinot Vanagu palīdzības darbu. (Visi no Vanagiem prasa, un kaut kā jau pie tās naudas jātiek!). Un, ja pirmā pieredze ir pozitīva, ir labas izredzes, tās sejas redzēt arī citā reizē. Vakar pat tikām pie jaunas biedres – Vanadzes, kas pārcēlās no Melburnas nodaļas: sveicināta, Vija, mūsmājās!

Nekas daudz uz šķīvjiem nepalika, daži pat likās kā nolaizīti, bet, kas atnāca atpakaļ uz virtuvi, gar to vēlāk ar kāru muti un redzamu baudu mielojās mana suņu meitene – vismaz kaut kāda atlīdzība par to, ka visu dienu viņai vienai bija jāpaliek un jāsargā māja! Arī no viņas – sunisks paldies. Vau vau!

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“