Mans draugs Čārlītis

Palielināt / Enlarge

„Kas tajās tūtās ir man?“ FOTO Betija Plūme.

Palielināt / Enlarge

„Vienalga, kas bija, man garšoja!“ FOTO Betija Plūme.

Tik uzticīgu un mīlamu draugu sen man nav bijis. Viņš atnāk pie manis katru rītu un citreiz pat vairākas reizes dienā. Uzvalks viņam ir melns ar baltu, spīdīgs un labi pieguļošs. Mans Čārlītis ir – Magpie putniņš.

Dažreiz viņš atnāk un, uz verandas malas nosēdies, mēģina mani uzmodināt. Es vēl agrā rītā esmu gultā un nedomāju celties un dot viņam brokastis. Dziesmas melodija ir skanīga un patīkama. Pēc kāda laika tas tonis paliek savādāks, un es varu apgalvot, ka viņš pielieto lamu vārdus – Celies augšā, ko tu tik ilgu guli!!

Viņš pa lielākais daļai nāk viens pats, bet zināmā gadalaikā atved visu savu ģimeni, lai es to redzētu un apbrīnotu. Viņa bērni parasti 2; tikai vienreiz pa šiem gadiem tam bija 3. Tie visi jau ir Čārlīša lielumā, tikai ne tik izskatīgi; tikai spalvas un kauli; manam draudziņam ir ari tauku kārta. Briesmas tikai skatīties – liels putna bērns neprot paņemt barību no zemes, stāv atplēstu knābi un sauc pēc ēdamā. Mans Čārlītis ar savu kundzi dabū daudz piestrādāt, lai pabarotu izsalkušos bērnus. Pēc nedēļas, ja tie neprot paši ēst, tos piekauj. Tad viņi apmetas ar kājām uz augšu un nejauki kliedz. Pēc pāris tādām kaujām tie jau paši prot dabūt savu ēdamo.

Ja viņam sagribas ēst kaut kad pa dienu, viņš atnāk pie loga un skatās, kur es esmu. Ja es to neievēroju viņš nosēžas ārā uz palodzes un stipri sit pie loga rūts.

Kad es attaisu durvis, un man maizes gabaliņš rokā, viņš jau stāv soļa attālumā un ar steigu grib saņemt doto. Es viņu neesmu izlutinājusi; ko es pati ēdu, to arī viņš dabū. Kad es eju pa trepēm, lai noliktu zālītē barību arī citiem viņa draugiem, viņš nelido, bet pakāpienu pēc pakāpiena soļo man no muguras.

Mana Čārlītim ir arī savi niķi. Mani veļas žāvēšanai paredzētie knaģi ir zālītē pie žāvētāja salikti spainītī. Kādu dienu viņam bija garlaicīgi, un uzsēdies uz spainīša malas, viņš tos vienu pēc otra izmētāja zālē. Citu dienu viņš sadomāja paņemt arī tos, kas bija piestiprināti manai veļai uz šņores. Visus izraut nelaimējās vai arī apnika tā spēle, bet lielākā daļa aizlidoja vējā kopā ar manu tīro veļu.

Ja es atstātu durvis vaļā, viņš noteikti ienāktu istabā, kā tas īstam draugam pienāktos. Vai es viņu varētu dabūt ārā, to labāk es nemēģināšu.

Es esmu ļoti pateicīga tev, Čārlīt, par draudzību un uzticēšanos. Mans draudziņš paliek ar katru dienu resnāks un izskatīgāks. Melnā krāsa spīd un vizuļo saules staros; arī mani uzklausa, kad es stāstu savas rūpes, un, galvenais – nerunā pretī un nekritizē!

Man ir tikai rūpes un jautājumi, kas notiksies ar manu Čārlīti nākotnē. Man ir paredzēta dzīve vietas maiņa. Kā lai es viņam to pastāstu un iedodu jauno adresi? Ja viņš šeit paliek, vai kāds ar viņu aprunāsies, vai pabaros tā dzimtu?

Ja jūs uz ceļa satiekat izskatīgo Čārlīti, atsūtiet viņu uz manu pusi. Man jaunā mājā viņa pietrūkst.

Betija
Laikrakstam „Latvietis“