Latviešu Ciema 30 gadu jubileja

Labdien godātie viesi – dāmas un kungi! Es ar lielu prieku un godu jūs šodien uzrunāju. Es vēlos pateikties visiem klātesošajiem, kas šodien esat ieradušies atzīmēt Latviešu ciema trīsdesmit gadu jubileju.

Es vēlētos pieminēt Ellu Rolavu. Ella ir vienu no pirmajām, kas ievācās dzīvot pašaprūpes mājās, un viņa vēl šodien dzīvo tanī pašā mājā. Arī Ausmu Pomeri, kas arī bija viena no pirmajām, kas ievācās pašaprūpes mājā; diemžēl Ausma tagad veselības dēļ dzīvo hostelī.

Es vēlētos pieminēt arī Skultes kungu, kas ar savu būvfirmu Lemchens & Skulte bija ciema būvnieki.

Jau 1960. gados latviešu sabiedrība sāka domāt par cilvēku vecumdienām. Mēs varam pateikties šiem dažiem, kas par šo lietu domāja, un ne tikai domāja, bet kaut ko par to izdarīja. Un tā tika nodibināts Latviešu Savstarpējas Palīdzības Biedrība.

Dienvidu Vantirna nebija pirmā vieta, kur tika domāts būvēt ciemu. Oriģināli bija paredzēts būvēt Hurstbridgā; zeme tika iegādāta, bet vietējā pilsētas valde neatļāva būvēt uz nopirktā zemes gabala, un tad to bija jāpārdod. Tad valde izmeklēja zemes gabalu Dienvidu Vantirnā.

Dienvidu Vantirnas zeme oriģināli bija ābeļdārzs. Es atceros, ka es ar savu tēvu atbraucām uz talku, kur šīs ābeles tika likvidētas. Var teikt, ka pēc tam, kad tika izņemti ābeļu koki, tika iestādīta viena sēkla, un tagad ir izaudzis Latviešu ciems. Un trīsdesmit gadu laikā ciems ir izaudzis par lielu, stipru iestādi.

Es atceros, kad es pirmo reizi darbojos valdē, tanī laikā priekšsēde bija Ruta Slapjuma, un bija tas laiks, kad saņēmām lielu naudu no Anetes Silarājas testamenta, lai varētu sākt būvēt Ciemu. Liela pateicība Anetes Silarājas kundzei par viņas devumu, kas palīdzēja mums dabūt naudu no valdības un uzbūvēt hosteli. Par godu Silarājas kundzei šī zāle, kur jūs šodien sēdiet, ir nosaukta viņas vārdā.

Ciems ir sadalīts divās daļas: Hosteļu daļa, jeb kā šinīs dienas sauc, – Aged Care Facility; otra daļa ir pašaprūpes mājas, kas ir ar vai vienu, vai divām guļamistabām.

Trīsdesmit gadu laikā ir bijuši daudzi rūķīši, kas ir palīdzējuši Latviešu ciemam. Man nebūtu iespējams minēt visus vārdus šeit šodien; ja es to darītu, tad mēs vēl būsim šeit līdz pusnaktij.

Bet dažus cilvēkus vēlos pieminēt, kas pa šim trīsdesmit gadiem ir bijuši vadībā.

Valdes priekšsēži ir bijuši kopā seši – Arvīds Prods (16 gadi), Ruta Slapjuma (6 gadi), Visvaldis Sniedze (12 gadi), Aivars Saulītis (10 gadi), Eva Brennere (3 gadi). Skatoties uz tiem vārdiem, man ir liels gods turpināt viņu darbu.

Mums ir bijuši arī trīs vadītāji – Ilmārs Liepiņš (6 mēneši), Ivars Cirainis (27 gadi) un Rūta Šķoba (3 gadi).

Bez tam ir bijuši darbinieki, kas aprūpē mūsu iemītniekus, kas gādā par viņu veselību, viņu vēderu, par viņu labklājību un kas viņus ir izvadījuši uz izbraukumiem, uz veikaliem un uz sabiedrības sarīkojumiem.

Viena daļa šo darbinieku ir bijuši latvieši, un arī vēl šodien mums dažādos amatos darbojās vairāki latvieši.

Ir arī jāpasakās tiem, kas ir devuši savu laiku bez maksas, lai palīdzētu mūsu Ciemā, īpaši sākuma gados, kad nebija daudz naudas un darbus bija pašiem jāiemācās; nebija, kas viņus apmāca.

Talcinieces ir bijusi liela daļa no Ciema dzīves jau kopš sākuma gadiem. Jau 1969. gadā iesāka darbību Rasmas Hartmanes-Vugules vadību. Es nevaru iedomāties sarīkojumu bez talciniecēm. Ir notikuši dažādu viedu sarīkojumi – kā Pankūku pēcpusdienas, Pavasara svētki un tagad slavenais Melburnas Kausu sarīkojums. Esmu dzirdējis, ja nevar tikt uz Flemingtonu, tad vienīgā vieta, kur tad var būt, ir Ciemā.

Talcinieču vadītājas ir bijušas sešas: Rasma Hartmane-Vugule (13 gadus), Mirdza Saulīte (8 gadus), Rita Nitecka (1 gadu), Skaidrīte Caune (1 gadu), Mirdza Ozoliņa (1 gadu) un Ingrīda Houka (Hawke), kas ir vadījusi talcinieces divas reizes – 1 gadu un kā pašreizējā vadītāja tagad ir jau 7 gadus. Bet bez darbiniecēm vadītāji daudz nevar izdarīt, un ir bijušas daudz, daudz palīdzes, un arī šodien atkal mums ir talciniecēm jāpasakās par viņu darbu.

Bet ir viena grupa, bez kuriem mēs nebūtu šeit šodien, un kam Latviešu ciems tika uzbūvēts; tie ir mūsu iemītnieki, kas dzīvo saucamajā Augšas ciemā un tāpat arī Lejas ciemā. Pa šiem gadiem ir bijis daudz iemītnieku. Ir bijuši tie, kas īsu laiku ir šeit nodzīvojuši, un ir bijuši tie, kas te ir ilggadīgi. Man jāsaka šeit, kad mums ir bijuši vairāki un pat vēl pašlaik ir iedzīvotāji, kas ir sasnieguši simtus gadus. Varbūt tas pierāda, ka Ciems ir laba vieta, kur dzīvot, ja grib ilgi nodzīvot.

Latviešu ciems dod iespēju dzīvot latviešu garā, kur runā latviski. Var pieminēt, ka pat sveštautiešu darbinieki arī ir iemācījušies dažus latviešu vārdus.

Pats esmu pēdējos piecpadsmit gados bijis regulārais Ciema apmeklētājs, jo mani vairāki radi ir dzīvojuši ciemā kā iemītnieki – man onkulis, tante, māte, sievastēvs, sievasmāte un pašlaik bijusī kaimiņiene. Un nav patiesība, ka ciems dod grupas atlaidi, par to es var galvot.

Kapela tika atvērts 1998. gadā, un ir notikuši regulāri dievkalpojumi un arī Ciemas iemītnieki izvadīti pēdējā gaitā. Tā ir vieta, kur iemītnieki var katrā laikā atnākt un vai pielūgt Dievu vai tāpat dažas minūtes pārdomāt lietas.

Bibliotēka Ciemā ir jau kopš 1986. gada, bet 1994. gadā bibliotēka tika pārcelta uz pašreizējo vietu. Bibliotēkai ir bijuši seši vadītāji – Raimonds Rauska, Arturs Vanags, Evalds Paegle, Skaidrīte Leinasara, Dzidra Cekuliņa un Silvija Kreitala.

Busiņš tika iegādāts drīz pēc tam, kad tika atvērts Ciems, un tiek lietots, lai vestu iemītniekus uz Knox iepirkšanās centru un arī uz sarīkojumiem Latviešu namā un katru mēnešu pirmajā sestdienā un Daugavas Vanagu mītni uz Vanadžu sagatavojām pusdienām.

Banka – Latviešu Kredītkooperatīvs ir jau vairākus gadus apkalpojis Ciemu; sākumā aizdodot naudu zemes iegādei un pēdējos gados no pensijas atvelkot nodevas, ko prasa Ciems par te dzīvošanu un par citiem pakalpojumiem, kas tiek piedāvāti, un ja ir vajadzīgs, tad pat izmaksā naudu. Es vēlos pateikties mūsu ilggadīgajai bankas darbiniecei Veltai Strožai par viņas darbu. Bankā arī darbojās Elfrida Džonstona (Johnston), Arturs Kenne un arī Dzidra Cekuliņa.

Ja kāds domā, ka nāk uz Ciemu slinkot, tad viņi būs pārsteigti; ir vairākas nodarbības, kas notiek Ciemā: fiziskām nodarbības, ieskaitot vingrošanu, hookey, tai chi, paklāju bļodas, novuss, un smadzenes var vingrināt ar bingo, krustvārdu mīklas, lasīšana un skatoties video lentes.

Es vēlos pateikties Rūtai Šķobai par viņas darbu pēdējos trīs gados. Mums pēdējo trīs gadu laikā ir bijis daudz darba un maiņu; pārmaiņas noteikumos, īpaši, sakarā ar iemaksām, lai ievāktos hosteļa daļā. Pēdējā gadā ir pārtaisīts Vidzemes spārns, un vairāki iemītnieki ir šajā daļa ievākušies. Arī pateicība visiem darbiniekiem, kas ir mums palīdzējuši iegūt akreditāciju nākošiem trim gadiem.

Man vairākas reizes ir minēts no ārpusniekiem: kad viņi šeit ienāk, cik patīkams ir mūsu Ciems.

Nākošie gadi mums liek domāt, kā Ciemam turpināt augt finansiāli un turpināt pildīt Ciemu pilnu ar latviešiem. Ciems ir viens no retajām organizācijām, kas darbojās 24 stundas diennaktī, 7 dienas nedēļā, 365 dienas gadā; nav tāds darbs, kur aizslēdz durvis pulksten 5 piektdienas pēcpusdienā, un nav jāuztraucas līdz pirmdienas rītam.

Daudz interesējās, kas pašlaik notiek ar ciema vadītāju. Valde pašlaik meklē jaunu vadītāju Ciemam un ceram, ka varēsim ziņot par to pilnsapulcē.

Noslēgumā es vēlos pateikties visiem, kas šodien ir atnākuši, un vēlu jums patīkamu pēcpusdienu!

Pēteris Delvers
Latviešu Savstarpējas palīdzības biedrības priekšsēdis