ALA vēl vienmēr palīdz

Palielināt / Enlarge

Kopbilde. FOTO Veronika Ļemeševska.

Palielināt / Enlarge

FOTO Veronika Ļemeševska.

No bijušā SAL nozares vadītāja Ērika Krūmiņa esmu saņēmusi ziņu, ka 3. oktobrī Amerikas Latviešu Apvienība (ALA) atkal sadarbībā ar Latvijas Bērnu Fondu (LBF) palīdzēs Latvijas daudzbērnu ģimenēm un studentiem bāreņiem vai arī bērniem no lielām ģimenēm. Bet kā vienmēr, par to man arī ziņo Bērnu fonda viceprezidente Vaira Vucāne, kura pa šiem gadiem man ir kļuvusi tuvāka un mīļāka par draudzeni vai māsīcu. Tā es jau zinu, ka 3. oktobrī man būs jābūt Gutenberga viesnīcas 4. stāva zālē, jo tur notiks ALAs un Latvijas Bērnu Fonda ikgadējā tikšanās. Esmu priecīga, ka arī šoreiz mani tur pavadīs māsiņa no Klīvlandes. Šoreiz viņa te ir jau otro mēnesi, un, paldies Dievam, būs vēl vienu mēnesi. Pašlaik man viņa ir ļoti vajadzīga.

Kā parasti, 3. oktobra, rītā pie mana dzīvokļa piebrauc viņu sarkanbaltais minibusiņš, un šoferis Andrejs, kā parasti, palīdz man tajā ierāpties. Diemžēl, ar katru gadu tas man kļūst arvien grūtāk. Bet iekšā es tieku un jau pēc brītiņa izslidinos no busiņa viesnīcas Gutenbergs durvju priekšā. Jau turpat satieku Bērnu fonda prezidentu Andri Bērziņu. Sasveicināmies, kā vienmēr, ar priecīgiem smiekliņiem; viņš mani godā par Astrīdas kundzi, es viņu par Andra kungu. Kad uzbraucam ar liftu 4. stāva attiecīgajā zālē, tur ir jau diezgan daudz visāda lieluma bērnu un vecāku. Kā parasti, tiem gandrīz visiem rokās ir kāds ziedu pušķītis. Citam tas ir nopirkts kādā lielveikalā, bet vairums gan liekas, ka ir saplūkts pašu piemājas dārza dobītē.

Sarīkojuma pirmā runātāja šoreiz ir ALA jaunā nozares SAL (Sadarbība ar Latviju) vadītāja Kaija Petrovska. Tikai tagad, viņai blakus sēžot, esmu uzzinājusi, ka viņa ir manas kādreizējas Pinebergas Ģimnāzijas klases biedrenes meita, un es jau jūtos kā Kaijas diezgan tuva radiniece. Kaija veikli pieceļas un pastāsta tiem, kas to vēl nezina, ko Latvijas labā jau vairāk nekā 20 gadus dara ALAs nozare Sadarbība ar Latviju, ko jau vairākus gadus viņa vada. Mums kļūst zināms, ka šodien atkal tiks izdalīti ALAs Latvijas akcijai Drošais tilts tikko atsūtītie $ 207 800, un arī to, ka tas jau kopā ar iepriekš atsūtīto palīdzību ir gandrīz, gandrīz veseli 3 miljoni dolāru. (Tiešos skaitļos $2 949 595.)

Kaija vēl pastāsta, ka šogad ALA varēs palīdzēt 39 daudzbērnu ģimenēm, trim smagas slimības piemeklētiem bērniem un 16 augstskolu studentiem, kas ir bāreņi vai bērni no Latvijas lielajām ģimenēm. Jaunus pabalstus šodien saņems 10 lielās ģimenes, un pabalsts tiks turpināts 26 jau iepriekš atbalstītām ģimenēm. Kaija mums vēl atgādina, ka katrs students saņem stipendiju $2000 apmērā mācību gadam, bet katra ģimene saņems $360 mēnesī; parasti ģimene to saņem uz 2 gadiem. Studentiem stipendija tiek izmaksāta divās daļās – mācību gada sākumā un pēc semestra sekmīgas nokārtošanas. Sekmīgie studenti stipendijas saņem, sākot no otrā mācību gada līdz pat bakalaura grāda iegūšanai.

Un tad jau Vaira aicina lielās ģimenes vienu pēc otras, lai nāk saņemt kārtējos pabalstus. Tagad Vaira izsauc ģimenes uzvārdus, pastāsta, cik un kādos vecumos ģimenē ir bērnu, mūsu Kaija iedod ģimenes galvai aploksni, bet Andris Bērziņš katrai ģimenei iedod pa muguras somai, kas piekrauta visādiem labumiem un gardumiem. Es šoreiz palieku sēžot, esmu izlūgusies atelpu, jo man veselība vēl arvien streiko. Šad, tad uzņemu pa fotogrāfijai un priecājos, ka Amerikas latvieši vēl arvien tik sirsnīgi rūpējas par Latvijas nākotni. Kad visas šīsdienas 10 ģimenes un jau kādi 10 studenti jau ir apdāvināti, Vaira piesaka 5 nākamos studentus, ko atbalsta mani vēl arvien mīļie un tik foršie klīvlandieši. Esmu lepna, ka man bija izdevība ar viņiem pavadīt manas dzīves labākos gadus un varu teikt, ka vēl arvien jūtos kā viens no viņiem. Klīvlandes stipendiāti ir Jānis Potašs, Annija Sokolova, Aivis Pīlēģis un Inga Grīniņa. Tur Latvijai būs viens ārsts, viens inženieris, viens datoru speciālists, viena sociālā darbiniece un viena politoloģe, kas dienās būšot diplomāte; par to es sevišķi priecājos, jo diplomāti mums vienmēr būs vajadzīgi.

Vēlāk, pārskatot bildes, ko esmu uzņēmusi, man acīs un sirdī iekrīt 5 bērnu ģimenīte no Līvāniem. Tie ir Ināras un Viestura Pujātu 5 mīluļi. Saprotams, ka man vislabāk patīk mazā divgadīgā Loreta, kas tikko uzsākusi iet dārziņā un stingri turas tētim Viesturam pie rokas. Viņai blakus ir tikpat burvīgā 5gadīgā Terēze, kas nu jau ir liela meita, jo šogad iesākusi iet pirmsskolā. Viņām aiz muguras blakus tētim nostājusies lielā māsa – 9 gadīgā Annija, kas nu jau ir Mūzikas un mākslas skolas 3. klasē. Tad ir mamma Ināra, kas saņem aploksni no Kaijas. Mammai cieši pie sāniem turas ģimenes pirmdzimtais 11 gadīgais Daniels. Viņš ir jau 5. klasē; viņš gan dzied korī, gan dejo tautas dejas, gan sporto. Lielajam brālim blakus stāv 7 gadīgais Tomass, kurš ir 1. klasē un kuram patīk braukta ar skrituļslidām, velosipēdu, un, tāpat kā lielais brālis, viņš arī dzied un dejo folkloras kopā Ceiruleits.

Par šo ģimenīti man vēl gribas pierakstīt rindkopu no Latvijas Bērnu Fonda ziņojuma par šodienas notikumu: „Mamma Ināra mēģina pamazām uzsākt darba gaitas. Desmit gadus rūpējoties par saviem bērniem, ir sapratusi, ka to varētu darīt visu atlikušo dzīvi. Palīdzēs citiem vecākiem pieskatīt bērnus. Mammai jāprot gandrīz viss, un visu jādara ar prieku. Ar bērniem vienmēr var iemācīties ko jaunu, un katra diena ir pārsteigumu pilna. Tētis Viesturs strādā maiznīcā „Dona“, ir autovadītājs, agri no rīta ved maizīti uz veikaliem. Ticība Dievam palīdz izturēt visās grūtībās. Visiem kopā vienmēr ir jautri. Visvairāk tiek gaidītas dzimšanas dienas, un to ir daudz. Katrs jubilāram gatavo mazu dāvaniņu, lai būtu pārsteigums. Vasarā visiem ļoti patīk peldēties. Ziemā katrs izmēģina slidošanas priekus. Vakarā katram ir jāsteidzas izstāstīt dienas piedzīvojumus. Arī atcerēties visus darbus un nedarbus.“

Tad jau arī pienācis brīdis, kad Andris Bērziņš mūs aicina uz pārsteigumu vienu stāvu augstāk. Tas, kā parasti, ir – bērniem saldumi, augļi, sulas un maizītes, bet vecākiem tēja vai kafija. Tur, kā vienmēr, uztaisa kopējo bildi. Es vēl Vairai palūdzu, lai dabū man kopā Klīvlandes piecīšus. Kad esmu arī ar viņiem vairakkārt nobildējusies, tad ir laiks doties uz mājām. Pa ceļam vēl ieejam pastā, lai nodotu tur savas ārzemēs esošo pilsoņu vēlēšanu lapas, un tad jau esam atkal mājās un savā ikdienā. Bet prieks, par to, ko dara Amerikas latvieši Latvijas nākotnes labā, mums abām prātā vēl ir ilgi.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“