Starptautiska konference Ķekavas novadā

Piektdien, 23. septembrī, pasākumu cikla Latviešu strēlnieki Nāves salā ietvaros, kas veltīts simtgadei kopš ķīmisko ieroču izmantošanas Rīgas frontē 1. Pasaules karā, norisinājās starptautiska konference Ķīmisko ieroču pielietošana: Latvijas un Beļģijas vēsturiskais mantojums. Mūsdienu izaicinājum.

Konferences tēma ne vien vēsturiski nozīmīga, bet arī joprojām aktuāla, jo, kā konferences dalībniekiem pastāstīja Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (Organization for the Prohibition of Chemical Weapons) un Pasaules Zaļā krusta (Green Cross International) pārstāvji, kas ar saviem referātiem uzstājās konferences ietvaros, pasaule joprojām cīnās ar sekām, kuras ķīmisko ieroču uzkrājumu veidā atstājuši lielie pasaules kari.

Konferenci apmeklēja un ar referātu par ķīmisko ieroču pielietojumu 1. Pasaules kara laikā Rietumu frontē Beļģijas teritorijā uzstājās Ipras (Beļģija) mērs Jans Durnēzs. Viņš uzsvēra, cik svarīgi ir zināt un atcerēties pagātnes notikumus, lai veidotu nākotni labāku, vairotu mieru, nevis karu. Mazā Beļģijas pilsētiņa Ipra atradās tieši pa vidu starp divām karojošām pusēm un te pirmo reizi 1. Pasaules kara laikā vācieši izmantoja ķīmisko ieroci – hlora gāzi, kas augstā koncentrācijā un pie atbilstoša vēja virziena nogalina pat no 7 km attāluma. „No šī brīža karš vairs nekad nebūs tāds kā bijis, jo upurus nešķiroja. Gāze nogalināja katru, kas gadījās ceļā – vai tas bija karavīrs, sirmgalvis vai bērns. Bet tos, kuri izdzīvoja, elpošanas orgānu apdegumi un citas traumas mocīja vēl desmitiem gadu, līdz nonāvēja tik un tā,“ stāsta J. Durnēzs.

Par 1. Pasaules kara notikumiem 1916. gadā Nāves salā, Rīgas frontē konferences dalībniekiem stāstīja atvaļinātais Latvijas Nacionālo bruņoto spēku pulkvedis, vēsturnieks Jānis Hartmanis, kurš par šo tēmu un latviešu strēlnieku gaitām ar Ķekavas pašvaldības atbalstu izdevis grāmatu Latviešu strēlnieki Nāves salā 1916.

Kaujas, kuras 1916. gadā norisinājās Nāves salā, ir vienas no nozīmīgākajām kaujām Latvijas teritorijā 1. Pasaules kara laikā. Lai arī ķīmiskās gāzes karā jau bija izmantotas Rietumu frontē, krievu karaspēkam, kura sastāvā tolaik cīnījās latviešu strēlnieki, zināšanu par šāda veida kaujas metodēm vēl nebija. Vienīgā informācija bija iegūta no nedaudzajiem izdzīvojušajiem latviešu karavīriem, kas bija piedalījušies kaujās pie Varšavas.

Vācieši veica gāzu uzbrukumu Nāves salas aizstāvjiem 1916. gada 25. septembrī. Tolaik Nāves sala bija pussala, kura ar Daugavas krastu savienojās pie Daugmales. Šī vieta bija svarīgs objekts, kas krievu armijai bija par katru cenu jānosargā, jo šajā vietā pārejot Daugavu, vācu armijai bija vienīgā iespēja ieņemt Rīgu no austrumu puses. Diendienā Nāves salu sargāja vismaz trīs krievu armijas bataljoni. 25. septembra rīta agrumā, kad vācieši veica gāzu uzbrukumu, Nāves salas aizstāvju rindās nebija neviena latviešu strēlnieku bataljonu karavīra, visi kritušie tajā rītā bija krievu armijas kareivji.

Vācu armija šim uzbrukumam bija gatavojusies jau laikus, no rietumu frontes bija atbraukusi īpaša vienība, kas Nāves salas apkārtnē ieraka ap 6000 fosgēna gāzes balonu. Lai uzbrukums būtu veiksmīgs, bija jāsagaida piemēroti laika apstākļi un pareizais vēja virziens. Šis brīdis pienāca 25. septembrī, un uzbrukumā bojā gāja ap 270 krievu karavīru, vēl vairāk saindējās, jo virsnieki nepaspēja dot komandu uzvilkt gāzmaskas. Padomju laikos gan par šo notikumu fakti tika falsificēti, krietni pārspīlējot kritušo un cietušo skaitu, kā arī stāstot, ka karavīru rīcībā nav bijušas gāzmaskas, kas neatbilst patiesībai.

Kopš tā laika daudz kas ir mainījies – Nāves sala vairs nav pussala, bet pēc hidroelektrostacijas izbūves applūdusi un kļuvusi par salu, uz salas ir atauguši koki un krūmi, kas pēc 1. Pasaules kara bija nopostīti; starp dzīvajiem vairs nav neviena šo notikumu aculiecinieka, bet ir saglabājušies materiāli. Vienu no šādiem vēsturiskiem materiāliem – Beļģijas karaļa Alberta parakstītu goda rakstu flāmu karavīram par piedalīšanos Pirmā pasaules kara kaujās – Jānis Hartmanis savas runas noslēgumā pasniedza Ipras mēram J. Durnezam. J. Hartmanis to ieguvis, pētot 1. Pasaules kara materiālus, bet atdāvina pēc piederības Beļģijai ar Ipras mēra starpniecību.

Konferencē uzstājās arī Beļģijas pilsētas Torhout – Bruges universitātes lektors Hugo Verkests, lai par karu pastāstītu nedaudz citā aspektā – no cilvēciskā viedokļa. Tas bija stāsts par vienkāršu cilvēku – vīriešu un sieviešu – izjūtām, bailēm, izmisumu, attiecībām, dzīvi. Par to ģimeņu likteņiem, ar kurām mēs esam saistīti ar kara saitēm, kas glabājas mūsu atmiņās un vēsturē. Kā kontrasts šīm pārdomām nākamais konferences runātājs NBS kapteinis Eduards Kurpnieks ilustrēja šī brīža situāciju Latvijā, raksturojot profesionālu karavīru no Nacionālo bruņoto spēku Aizsardzības pret masu iznīcināšanas ieročiem rotas darbu un ikdienu. E. Kurpnieks gan norādīja, ka lielākie ķīmiskie riski, ar ko saskaras Latvijas armija, ir ķīmisko vielu ražotnes un iespējamās avārijas vai uzbrukumi tām, kā arī ķīmijas tranzīts gan no Austrumu robežas, gan Eiropas Savienības valstīm. Visi ķīmiskās rūpniecības objekti Latvijas teritorijā ir identificēti un tiek uzraudzīti, turklāt to skaits, salīdzinot ar citām Eiropas un pasaules valstīm, ir mazs.

Kā nākamais konferences ietvaros uzstājās Pols Vokers (Mr. Paul Walker), viesis no tālajām ASV, kurš pārstāv Pasaules Zaļo krustu (Green Cross International), organizāciju, kas starptautiskā līmenī iestājas par dažādiem vides jautājumiem, tostarp par apdraudējumu, ko rada ķīmisko ieroču uzkrājumi. Viņš uzsvēra, ka šīs konferences tēma nav tikai par hipotētiskām idejām, tā ir par pavisam reāliem un nāvi nesošiem ķīmiskajiem ieročiem, kas pasaulē tiek izmantoti vēl līdz šim. Lielākie Ķīmisko ieroču uzkrājumi atrodas Krievijas, ASV, Indijas, Dienvidkorejas, Lībijas, Albānijas, Irānas un Sīrijas teritorijās. Visas šīs valstis ir ratificējušas Ķīmisko ieroču konvenciju un saskaņā ar to deklarējušas un gandrīz pilnībā iznīcinājušas valsts teritorijā esošos krājumus. Vēl nepieciešami daži gadi, lai neitralizētu ASV un Krievijas īpašumā esošos atlikumus. Šie krājumi starptautiskajām vides aizsardzības organizācijām bažas vairs nerada, taču pastāv milzīgs risks, kas saistīts ar tādām ieroču rezervēm, kas nav atrastas vai ir grūti pieejamas, ir apglabātas zemē, okeānos un jūrās. Tā, piemēram, Baltijas jūrā vēl tikai pirms dažiem gadiem, gāzes vada starp Vāciju un Krieviju izbūves laikā, atrasts ievērojams ķīmisko ieroču daudzums, kura iznīcināšanai vajadzīgs ļoti daudz laika un finanšu resursu. Pretējā gadījumā tie var izraisīt ekoloģisko katastrofu visas planētas mērogā.

Sekas izjūt arī cilvēki, kuri karadarbības zonās cietuši ķīmisko ieroču uzbrukumos un izdzīvojuši, daudziem joprojām nepieciešama īpaša aprūpe. Tāpat neiznīcinātie ķīmisko ieroču krājumi piesaista teroristu organizācijas, kuras pēdējās desmitgadēs ir īpaši aktīvas un apdraud mieru un drošību visos kontinentos. Neraugoties uz Ķīmisko ieroču konvenciju, kuru ratificējušas teju visas pasaules valstis, arī mūsdienās aktīvajās kara darbības zonās Sīrijā un Irākā ķīmiskie ieroči baiļu un haosa izraisīšanai izmantoti vēl pavisam nesen, turklāt nav skaidrs, cik liels to daudzums patiesībā atrodas šo valstu teritorijās.

P. Vokera sniegto ieskatu šībrīža situācijā pasaulē papildināja Čens Kajs (Chen Kai), Ķīmisko ieroču aizlieguma organizācijas (Organization for the Prohibition of Chemical Weapons) pārstāvis, kurš sīkāk pastāstīja par Ķīmisko ieroču konvenciju, tās pamatprincipiem, uzsverot, ka ķīmisko ieroču lietošanai, tāpat kā ražošanai, glabāšanai un pārvadāšanai jābūt aizliegtai un jātiek kriminalizētai katrā pasaules valstī, un tam jābūt kā normai. Tikai tad būs iespējams sasniegt mērķi – pasauli bez ķīmiskajiem ieročiem.

Inga Ikauniece
Laikrakstam „Latvietis“