Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Redz, kā laiki mainās!

Jancis par pagātni un tagadni

Laikraksts Latvietis Nr. 433, 2016. g. 22. okt.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pagātne ir pagājusi, un to vairs grozīt nevar. Nākotne vēl nav pienākusi, un par to mums nav nekāda teikšana. Paliek tikai tagadne, kad varam kaut ko nolemt, kaut ko izdarīt, kaut ko salaist dēlī. Es esmu speciālists uz to pēdējo, bet šodien tā sagadījās, ka sāku tīri nopietni domāt un nācu pie slēdziena, ka pagātne bija pieņemama, tagadne ir štruntīga un par nākotni nav ko runāt, jo mēs nezinām, vai mums tāda vispār būs vai ne...

Kāpēc pagātne pieņemama? To skaidri pasaka visiem zināmās dziesmas vārdi.

Man bij' reiz vīna koks ar astoņpadsmit zariem... un Man bij' reiz meitene ar astoņpadsmit gadiem... Te nekāds paskaidrojums nav vajadzīgs. Ja lasītājam/lasītājai ir bijusi jaunība, ja viņš/viņa ir normāls/normāla, tad viņš/viņa gan zinās, par ko iet runa.

Nākotne ir Dieva rokās, un varam būt pateicīgi, ka tas tā ir.

Tad nu paliek tā tagadne, un jūs droši vien brīnīsieties, ka es saku štruntīga, kas tad man var būt ko cemmēties, ja dzīvoju Aprūpes namā un tieku no galvas līdz kājām aprūpēts? Lieta tāda, ka es nesūdzos par aprūpi, – es sūdzos par tagadni. Kas tad no viņas ir? Vīna koka sula vairs neiet pie sirds, – to drīzāk gribās saukt par žurgu. Astoņpadsmit gadīgās ir notetovētas no galvas līdz kāju galiem. Riņķi savērti ne tikai ausīs, bet arī uzacīs, acu plakstiņos, degunā, lūpās un mēlē. Tādas mūsu dienās pat cirkā neņemtu pretim. Jūs varbūt teiksiet – Ko tu tur muldi par astoņpadsmitgadniecēm? Pašam jau smiltis birst... šis vēl skatās uz astoņpadsmit... Es tādas piezīmes neņemu vērā, jo zinu, ka smiltis vēl nebirst, tādēļ varu skatīties cik gribu. Diemžēl tikai skatīties... Bet tāda ir dzīve.

Tā vien liekas, ka esmu pārprasts; tas man šinīs dienās bieži gadās. Es šeit nerunāju par kaut kādu interesi nodibināt sakarus ar pretējo dzimumu. Es mēģinu jūs apgaismot, kāpēc tagadne ir štruntīga. Nu labi, var jau runāt arī par puikām. Tie klaiņo apkārt ar nazi vienā rokā un cirvi otrā. Kabatas pilnas ar pulverīšiem un kaņepītēm, lai varētu dzīvot vienā mākonī. Kad pienāk gadi, kad valdība sāk maksāt DOLI* – tad ir naudas pietiekoši, lai pulverīšus sāktu noskalot uz leju ar alkoholu, un tad sākt trakot... Par darbu viņi negrib dzirdēt, un neviens jau tādus darbā arī neņemtu.

Kad nu šitādi puiši un meitas saiet kopā, tad variet iedomāties, kādi tur bērni iznāks. Ko lietas labā dara valdība? Nekā! Politiķiem jādomā, kā noturēties savos sēdekļos, nevis par tautas labklājību. Un tā tā šodienas dzīvīte rit uz priekšu. Štruntīga – ir par daudz maigs vārdiņš, bet es pēc dabas esmu ļoti labsirdīgs, tādēļ tos rupjos vārdus, kas īstenībā būtu jāsaka, nemaz nepieminēšu.

Ja nu jūs esat iepriekšējo divi reizes pārlasījuši, un jums ir palicis tīri šaušalīgi ap sirdi, tad sapakojiet mantiņas un nāciet dzīvot uz Latviešu Ciemu. Te ir mierīga un droša dzīve. Neviens jums riņķus degunā neliks, un naži te tik neasi, ka desu nevar pārgriezt – no nažiem vairs nebūs jābaidās. Visas tās labās lietas, kas šeit ir un kas notiek, jau nevar tā uzreizi aprakstīt.

Ziniet ko? Mēs te Ciemā svinam MELBOURNE CUP dienu; – atbrauciet un pie reizes nopērciet arī vienu mājiņu, lai nākamgad nav tik tālu jābraukā!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“

* angliski „dole“ – bezdarbnieku pabalsts



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com