Spēle ar gurķi – Grand fināls

Šodien jau pavasara pirmā mēneša pēdējā diena. Varētu domāt, ka varēsi jauki pasauļoties saulītē, lai dabūtu veselīgāku ādas krāsu. Kas tev deva! Vējš pūš visām drēbēm cauri, ka jau piecās minūtēs tev zosāda no galvas līdz kāju galiem. Derētu uzvilkt garās apakšbikses, bet kur tādas ņemsi? Tas jau bija daudzus gadus atpakaļ, kad nolēmi, ka šinī kontinentā garo apakšbikšu nevajag, un veselus trīs pārus iesviedi mēslu kastē. Kod nu pirkstā! Tā kā uz veikaliem ar vairs netiec, tad jaunas nopirkt nevari. Un nevar taču prasīt kādai no kopējām, lai pērk priekš tevis apakšbikses. Nez kas vēl var aiz pārpratuma iznākt. Būs labāk jāsagriež kāds palags tādās garās stērbelēs, ko var ap kājām aptīt.

Varbūt tomēr labāk ir nedarīt nekā; – un tupēt savā istabelē līdz vasarai. Tas labi jāpārdomā.

Šitais mums ir garais vīkends*, jo notiek futbola spēles Grand fināls**, kur noskaidro, kura komanda ir tā spēcīgākā, – kurš ir čempions. Man tā lieta galīgi neinteresē; tik daudz zinu, ka sacentīsies Gulbji (baltā formā) ar Buldogiem (zilā formā). Bet te tev ir ikdienas jāsastopas ar darbiniekiem, kam futbols ir sirdslieta, un ja tu parādīsi, cik glupjš tu šai lietā esi, tad tam nākotnē var būt bēdīgas sekas. Jāprot sadzīvot. Tāpēc uz šo Grand fināl dienu gatavojos visu pēdējo nedēļu. No avīzēm izgriezu visādas bildītes, ko savā istabā sabārstīju gan pa galdu, gan pa gultu. Tur bija gan stalti peldoši gulbji, gan baigi atņirgti buldogu ģīmji. Šur tur piesēju arī pa krāsainu lentu kušķim – komandu krāsās. Iemācījos pat svilpot abu komandu kluba dziesmas. Lielās dienas rītā, kārtīgi nodušojos, kā kad uz baznīcu būtu jāiet. Sameklēju pienācīgas drēbes, sameklēju zeķes futbolkluba krāsās un kārtīgi nopucēju kurpes. Es izvēlējos Gulbjus, man ar suņiem nav sevišķi draudzīgas attiecības; – tātad biju baltā štātē, ieskaitot veļu.

Ātri iekodu brokastis un tad sēdos pie televizora, lai nezaudētu neko no šīs slavenās dienas notikumiem. Sēžoties krēslā, uzsēdos virsū kurpēm, ko biju tur atstājis pēc nopucēšanas. Priekš kam pucēju kurpes? Es taču nekur netaisos braukt. Veltīgi izšķiests laiks. Tā nav laba zīme! Kurpes ielidoja zem gultas.

TV pilns ar ziliem un baltiem vīriem, kas jau iekarsuši stumda un grūsta viens otru. Cilvēku pilns stadions, un tie kliedz un brēc, tā kā drebuļi pārskrien pār kauliem. Vai tad nav varējuši sagaidīt īsto laiku un rauj jau vaļā? Nē, – izrādās, ka rāda iepriekšējā gada spilgtākos momentus. Pieci vīri un viena sieviete sēž pie tādas kā letes – spoži nopucētas – gluži kā manas kurpes – un runā par futbolu, it kā paši par to ko saprastu.

Nolēmu, ka ja skatīšos un klausīšos visu to dullumu līdz spēles sākumam, tad palikšu bļem, bļem...Tāpēc nogriezu televizoru un gāju pastaigāties pa koridori; tur televizora nav.

Spēle sākās pustrijos, bet īstenībā nekas nemainījās no iepriekš redzētā. Tāpat viens otru grūstīja un raustīja. Tāpat gāza gar zemi un tāpat iepļaukāja. Mani gulbji izskatījās pēc pīlēm, kas ļodzīdamies skraidīja gan uz vienu pusi, gan otru, bet nekur īsti netika, neko neizdarīja. Vai kāds brīnums, ka viņi zaudēja?

Es biju gatavojies jums reportēt par Grand final futbola spēli, bet tā kā tur vairāk nekā neredzēju, kā tikai gurķa spārdīšanu, tad, diemžēl, man nav jums nekas ko teikt... Atvainojos par nesmalkjūtīgu laika nosišanu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“

* Angliski „weekend“ – nedēļas nogale.

** Angliski – finālspēle.