Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Izstāde, kas emocionāli bagātina

Laikraksts Latvietis Nr. 432, 2016. g. 14. okt.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Imants Vecozols. „Bērzu sula“. 1978. FOTO Māris Brancis.

Imants Vecozols. „Rudens“. 1952. FOTO Māris Brancis.

Viena no izstādēm, kas pēdējā laikā patīkami pārsteigušas un garīgi un emocionāli bagātinājušas, ir Imanta Vecozola gleznu izstāde Aiz parādes durvīm, kas visu septembri rīdziniekiem bija pieejama Latvijas Mākslas akadēmijas aulā.

Par šīs izstādes uzdevumu un mērķi no akadēmijas mājas lapas neko īpašu neuzzināsim, vienīgi varam izlasīt vispārīgas, neko neizsakošas frāzes: „Izstādes nosaukums „Aiz parādes durvīm“ ir mākslinieka īpaši izlolots – tajā viņš ir uzsvēris vēlmi iepazīstināt ar savas daiļrades būtiskākajiem aspektiem, kā arī savu glezniecisko meklējumu saturu.“

Ikviena gleznotāja izstāde iepazīstina ar viņa radošās darbības būtiskiem aspektiem un glezniecisko meklējumu saturu. Citādāk viņš nevar gleznot. Vērts gleznot ir tikai to, kas māksliniekam dzīvē ir svarīgs, kas viņu saviļņo, kas viņam ir dārgs, par ko viņš stāv mākslā. Nebūtiskais, acumirklīgais parādās un tikpat nemanot un bez pēdām pazūd. Tas pats sakāms arī par Imanta Vecozola gleznieciskajiem meklējumiem.

Izstāde Mākslas akadēmijā patiesi ir īstajā vietā, kur tās autors pats skolojies un vēlāk citus iesvaidījis glezniecības gudrībās. 83 gadus vecais LMA profesors šo augstskolu beidza 1960. gadā, kopš 1961. gada viņš šeit sāka mācīt sagatavošanas kursos, bet kopš 1967. gada strādāja kā Glezniecības katedras pedagogs, vēlāk bija tās docents, arī Stājglezniecības meistardarbnīcas vadītājs (1982), līdz 1989. gadā kļuva profesors. Tātad nākamgad paies 50 gadi, kopš Imants Vecozols māca topošos gleznotājus, jaunākām paaudzēm cenšas tālāk nodot savas zināšanas, amata noslēpumus. Šī izstāde ir izcila paraugstunda glezniecībā un ne tikai tur, kur jaunajiem smelties radošās darbības jēgu un saturu, prasmes un līdzekļus sevis izteikšanai.

Gleznas ekspozīcijā ir izkārtotas tā, ka jaunākie darbi mijas vai atrodas līdzās ar pavisam veciem darbiem. Blakus klusajām dabām ar šķīvjiem vai bērzu sulas lielo pudeli, vai siena kaudzei ziemā piepeši parādās studiju gadu studijas. Tās ir īpaši saistoši redzēt un aptvert, kā no iesācēja izaudzis tonālās glezniecības meistars, maestro. Man gan šķiet, ka daudzas lietas mākslinieks nevar iemācīties, daudz kam ir jābūt Dieva dotam līdz ar dzīvību, piemēram, krāsu izjūta, sirdsjūtība.

1952. gadā Imants Vecozols gleznoja nelielu skicīti Rudens. Tajā brīdī viņam bija tikai 19 gadi, viņš vēl mācījās Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, kuru beigs tikai pēc diviem gadiem. Tomēr jau tad iezīmējās topošā mākslinieka intereses, talantīgums, iedzimtais jūtīgums pret krāsu tonalitāti. Ar gadiem viņa krāsu palete ir kļuvusi tikai izsmalcinātāka, mērķtiecīgāk organizēta krāsu kompozīcija, arī valdošā tēma netieši iezīmējas šajos vēl zaļajos gados. Tuvojas negaiss, pūš asi vēji, kas plēš lapas no rudens iekrāsotajiem kokiem. Ganībās pie ķēdes piesiets stāv zirgs, pacietīgi pārlaizdams nemīlīgo laiku un cilvēku atstātību. Imants Vecozols jau jaunībā nestāsta saldsērīgus dzejolīšus par dzīves nežēlību, bet akcentē dzīves dramatismu, par ko vēsta sižets un ko pastiprina pelēcīgais skices koptonis, vēl visai oriģinālā kompozīcija.

Gadiem ejot, dramatisms paliek, vienīgi bieži vien tas vairs nav ārišķīgs, drīzāk slēpts, piemēram, virtuves trauku gleznojumos vai lauku cilvēku figurālajos stāstos. Pēdējo gadu darbos mākslinieks rāda pavisam triviālas, šķietami negleznieciskas tēmas; piemēram, novalkāti, pamesti zābaki, akmeņogļu maiss vai dzīves saliekta večiņa, nākot no veikala, arī kaimiņa galīgi sagrabējusī kūts. Tomēr tēmā ietvertais dramatisms, sižeta vienkāršība un izpildījuma raupjums neienes pesimismu. Bet jādomā par mākslinieka vitalitāti, iekšējo spēku. Viņš nekad neizplata negatīvu attieksmi pret dzīvi, viņš nesēj arī salkanu rožainumu, drīzāk sagatavo izturībai.

No kādas citas puses, Imanta Vec­ozola pēdējo gadu darbi apliecina, ka jebkura tēma ir glezniecības cienīga, visu nosaka mākslinieka attieksme pret dzīves un mākslas pamatvērtībām. Pie reizes šeit jāatzīmē, ka nav svarīgi, kādā tehnikā darbs ir darināts – eļļas vai pasteļa tehnikā, vai kolāžā. Īsta meistara rokās un izpildījumā jebkura tehnika ir laba, pielietojama, nepieciešams tikai pārvaldīt amata noslēpumus. Vēl tiešāk izsakoties, viss atkarīgs no gleznotāja talantīguma. Un otrādi – mazapdāvināta cilvēka rokās spožākās krāsas būs neizteiksmīgas un bālas.

Tiesa, Imanta Vecozola glezniecība nekad nav izcēlusies ar krāsainību. Viņa darbos dominē divi, augstākais trīs pamattoņi, kam pieslienas desmitiem krāsu noziedu. Pelēkie un dažkārt brūnie toņi ir valdošie viņa darbos. Vairāk māksliniekam nav vajadzīgs, viņš prot ar minimāliem līdzekļiem panākt maksimālu iespaidu un šķietamajā pelēkumā atklāt dzīves daudzkrāsainību, daudznozīmību.

Dievs dotu, ka akadēmijas studenti no profesora izstādes aiznestu pašu būtiskāko vēstījumu – mākslai ir jābūt saķēdētai ar realitāti, tā nedrīkst noliegt dzīvi un tai jāsniedz cilvēkiem garīgs un intelektuāls gandarījums.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com