Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (9)

Vita Tērauda

Laikraksts Latvietis Nr. 431, 2016. g. 4. okt.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Terauda

Vita Tērauda. FOTO Astrīda Jansone.

Šodien 7. jūlijā pie manis nāk man labi pazīstam trimdas bērnubērns – Vita. Viņa ir manu labu draugu, pāra Jāņa un Anitas Tēraudu bērns. Kopš es zinu, ka viņi abi ir jaunāki par mani, tad man jau ir skaidrs, ka Vita ir šis kategorijas pilntiesīgs pārstāvis. Viņa atnāk pie manis ar skaisti iesaiņotu saldumu kastīti, ko es tūlīt noglabāju ledus skapī, un tad mēs ķeramies pie darba. Kad esmu paskaidrojusi Vitai, ko no viņas gribu dzirdēt, viņa stāsta.

„Es esmu dzimusi 1962. gadā Vašingtonā, un man ir divas māsas. Viena ir vecāka par mani, un otra ir jaunāka. Man bija tipiskā trimdas latviešu audzināšana. Visas parastās amerikāņu skolas un visas tipiskās latviešu skolas, un visi latviešu sabiedriskie pasākumi ar vasaras nometnēm un vasaras vidusskolu. Mana vasaras skola bija Beverīna; Katskiļos biju bērnu nometnē un vidusskola – Beverīnā. Pēc tam es gribēju braukt uz Minsteri un pielauzu vecākus. Mans plāns bija tāds, ka es amerikāņu vidusskolu pabeidzu vienu gadu ātrāk, lai nebūtu vairs argumenta par zaudēto gadu. Tā es 16 gadu vecumā aizbraucu uz Minsteri un 1 gadu pavadīju tur. Tas bija fantastiski – būt Eiropā, būt starp latviešiem un būt prom no vecākiem, ko vairāk varēja vēlēties 16 gadu vecs pusaudzis? Man ļoti patika Minsterē, mans klases audzinātājs bija Mārtiņš Zandbergs; tur bija viss – es dziedāju korī, dejoju tautas dejas un spēlēju arī volejbolu un, saprotams, arī mācījos. Tur man bija viss pēc pilnas programmas.

Es studēju starptautiskās attiecības American University Vašingtonā, un trešo studiju gadu es pavadīju Latviešu Studiju Centrā Kalamazū. Tā bija Valda un Lalitas izlolotā ideja, ka latviešiem vajadzīga universitātes līmeņa latviešu valodas programma, kur jaunieši varētu braukt arī no citām zemēm un mācīties latviešu valodu, literatūru, vēsturi un citas lietas. Viņi izveidoja koncentrētu programmu Rietumu Mičigānas Universitātes paspārnē, bet tam klāt nāca jautājums, kur studenti dzīvos. Tad izlēma, ka studentiem vajadzīga pašiem sava māja, un tāpēc pirmajā gadā mēs to arī darījām. Mēs studējām, dzīvojām studentu kopmītnēs un brīvdienās talkojām, lai uzceltu Latviešu Studiju Centru. Pēc pusgada, ziemā Studiju centrs bija pabeigts, un mēs varējām tur ievākties un otru pusgadu varējām dzīvot tur.

Mēs pirmajā LSC izlaidumā bijām ap divdesmit studentiem, un mēs satikām fantastiski. Man izlaidumā starp dāvanām bija latviskos rakstos uzadīti cimdi, un tie man joprojām ir. Tajos gados es biju ļoti aktīva arī Amerikas Latviešu Jaunatnes Apvienībā (ALJA). Tur es biju gan valdē, gan rīkoju kongresus un divus gadus pat biju valdes priekšsēde. Bakalaura studijas es pabeidzu 1983. gadā. Man bija grāds, kas darba tirgū nebija pārāk izdevīgs, un es meklēju darbu.

Vienu gadu nostrādāju vienā lobiju firmā, kas bija interesanti, bet es paralēli biju pieteikusies darbam Amerikas Balss redakcijā. Valsts darba iegūšanas process Amerikā ir ļoti garš, un pēc gada nostrādāšanas lobiju firmā, es tiku pieņemta Amerikas Balss redakcijā. Tad tā vēl bija Vašingtonā, un tur es nostrādāju piecus gadus. Pirms tam es vēl brīdi stažējos Radio 2 Eiropā, Minhenē. Tad es vienu vasaru arī stažējos Apvienotajā Baltiešu Komitejā (JBANC). Es izmantoju latviešu jaunietim visas pieejamās iespējas.

Uz Latviju es diezgan ilgi nedrīkstēju braukt, jo manam tēvam bija tāds darbs, kas ģimenes locekļiem uz Padomju savienības okupētajām zemēm neļāva braukt, bet kad man bija jau 18 gadu, tad es drīkstēju neklausīt; tai pašā laikā pirmajam ieplānotajam braucienam man nedeva vīzu. Tad otro reizi es mēģināju braukt uz Šatakvas konferenci Amerikas delegācijas sastāvā, un arī tad man neiedeva vīzu. Toreiz gan mums pateica, ka vīzu nedod tādēļ, ka strādāju Amerikas Balsī.

Pirmo reizi uz Latviju es tiku tad, kad Padomju Savienība atvēra jaunus tūrisma maršrutus un ļāva cilvēkiem turp braukt ar automašīnām. Tad mēs kopā ar vienu draugu pieteicāmies tūristu firmā, un tie beidzot atļāva. Tas bija jau kādā 1987. gadā, bet mēs manāmi jutām, ka visu ceļu tiekam uzraudzīti. Mums jau bija pateikts, kur mums jānakšņo, cik km mēs katru dienu drīkstam braukt. Kad mēs braucām tumšā laikā, likās, ka priekš mums tiek ieslēgts ceļu apgaismojums. Vēl interesantāk bija, ka, braucot āra no Minskas (Baltkrievijā), mēs apmaldījāmies un bijām nobraukuši no mums iepriekš noteiktā maršruta. Mēs nobraucām ceļa malā un pētījām karti, lai varētu tikt atpakaļ uz pareizā ceļa. Jau gandrīz bijām gatavi braukt atpakaļ uz viesnīcu un tur prasīt ceļu, kad pēkšņi mums piedauzīja pie mašīnas lodziņa, un divi kungi mums prasīja, ko mēs tur darām un kāpēc neesam maršrutā. Ko darām? Pateicām, ka esam apmaldījušies un kartē meklējam pareizo ceļu. Šie tad ļoti laipni mūs pavadīja līdz ceļam, pa kuru mēs varējām turpināt savu braucienu.

Viss brauciens mums ilga divas nedēļas, un Latvijā iznāca pavadīt kādas desmit dienas. Latvija tajā laikā man likās ļoti pelēka kā melnbaltā filmā, jo bija ziemas vidus un tumšs un drūms. Bet mēs sagaidījām Jauno gadu Latvijā VEF Kultūras pilī, kur bija Rīgas Pantomīma izrāde, kam sekoja tusiņš, kura laikā mūsu vienīgajai rietumu mašīnai Rīgā bija izsists logs. Tā nebija nekāda joka lieta, tai laikā Rīgā dabūt mašīnai jaunu logu, jo mums bija mašīna, ko Rīgā neviens nebija redzējis. Man liekas, ka mums ielika stikla vietā kaut kādu plastmasas plāksni. Kad mēs Berlīnē atdevām mašīnu, es teicu, ka ar mašīnu gan nekad vairs to ceļu nebraukšu.

Tad es kādu laiku atkal pavadīju Amerikā, jo vajadzēja dabūt maģistra grādu, un tad vienu gadu braucu uz Eiropu vienkārši dzīvot uz gadu, izklaidēties. Domāju, ka pēc tam būs jāsāk īstā dzīve un jāmeklē darbs. Pusgadu padzīvoju Bratislavā, mācīju angļu valodu, un otrs pusgads bija paredzēts Latvijā. Es iebraucu Rīgā pāris nedēļas pirms sākās barikādes. Es biju te līdz puča laikam, un tieši puča laikā es braucu ar vilcienu prom.

Tas bija diezgan traks brīdis, jo neviens nezināja, kas šeit notiks, es aizbraucu un atvedu visādus dokumentus. Stacijā mani satika Latvijas diplomāti, paņēma dokumentu paciņu un prasīja man, kas noticis Rīgā. Bet kad es to stāstīju, viņi saprata, ka es pašu galveno nemaz nezinu. Viņi mani pārtrauca ar vārdiem: „Tu nekā nezini. Latvijā ir deklarēta pilnīga neatkarība, un mums ir jāskrien.“ Ar to viņi aizskrēja un atstāja mani stacijā ar vaļēju muti.

Tad nākošos 3 mēnešus es nostrādāju Vašingtonā, Latvijas vēstniecībā un skumu, ka neesmu Latvijā. Tur es atgriezos pēc tam un sāku strādāt veidojumā, kas saucās Ārējo ekonomisko sakaru departaments. Tai laikā to vadīja Māris Gailis, un viņš bija pakļauts Godmanim. Mūsu uzdevums bija Latvijai dibināt kontaktus visā pasaulē. Tur es piedzīvoju visu labo un slikto no padomju kultūras tāpēc, ka mans tiešais priekšnieks – cilvēks, kas mīlēja iedzert, nevis strādāt. Es biju ilglaicīgā frustrācijā, ka man nedod uzdevumus un man nav ko darīt, bet ar laiku es iepazinu cilvēkus, kam bija konstruktīvāka pieeja darbam, un es atradu sev pielietojumu.

Vairākus gadus strādāju valsts pārvaldē, vēlāk to apvienoja ar Ārlietu ministriju, un es kādu laiku strādāju tur. Kad Birkavs veidoja valdību, viņi nolēma pārveidot visu valsts vadību un tika izveidota Reformu ministrija. Mani aicināja palīdzēt izveidot ministriju ierēdņu līmenī, un vēlāk nepilnu gadu es to ministriju arī vadīju, uz nepilnu gadu biju Reformu ministre.

Es biju arī Latvijas ceļa partijas dibinātājos, bet formāli izstājos 1995. gadā, kad sāku strādāt Sorosa Fondā.“

Tagad, rakstot Vitas Latvijas karjeras pakāpienus, es atkal uzklikšķinu Google portālu un tur atrodu šo rindkopu, kas man liekas ļoti precīzi norāda, ko Latvijas atjaunotās neatkarības gados ir veicis šis trimdas bērnu bērns. Tur ir rakstīts: „Vita Tērauda ir viena no PROVIDUS dibinātājām un PROVIDUS direktore, kura pirmajos 11 organizācijas darba gados izveidoja to par spēcīgu, ilgtspējīgu dalībnieku Latvijas politikas veidošanā, kā arī uzticamu partneri reģiona un starptautiskā līmeni. Kopš 2013. gada Vita ir PROVIDUS asociētā pētniece. 2013. un 2014. gadā viņa sagatavoja Latvijas ziņojumu Bertelsmana fonda publikācijai „Sustainable Governance Index“. Kopš 2015. gada augusta Vita vada starptautisko domnīcu tīklu „Policy Assocation for an Open Society“ (PASOS). No 1995. – 2002. gadam Vita bija Sorosa fonda – Latvija direktore, veicinot Latvijas demokrātisku attīstību caur plašām grantu došanas un darbības programmām tādās jomās kā krimināltiesību reforma, jaunu bilingvālās izglītības modeļu ieviešana, jauniešu apmaiņas programmas, Rīgas Juridiskās augstskolas dibināšana, pilsoniskās sabiedrības attīstība, pārvaldes caurskatāmība un atskaitīšanās, tiesu reforma.

Deviņdesmito gadu sākumā viņa bija Valsts reformu ministre, uzsākot pārmaiņas pēcpadomju Latvijas izpildvarā, ieskaitot civildienesta sistēmas un Valsts Administrācijas skolas izveidošanu, informācijas pieejamības un interešu konflikta regulējuma izstrādi, administratīvā procesa ieviešanu, kā arī lēmumu pieņemšanas procesa pilnveidi Ministru kabinetā.“

Salīdzinājumā ar šo informāciju, Vitas man stāstītais ir samērā atturīgs. Vēl man Vita pastāsta, ka PASOS galvenā pārvalde ir Čehijā, bet viņa to vada no Latvijas. Tas iespējams, pateicoties modernajām tehnoloģijām. Šī organizācija ietver Eiropas Savienības valstis, un viņai nereti ir jālido ne tikai uz Prāgu, bet arī uz Briseli un citām ES valstīm, kā arī uz tam valstīm, kas mēģina tur iestāties. Līdzekļus šim darbam viņi iegūst no dažādos konkursos iegūtiem grantiem. „Ar tiem mēs palīdzam attīstīties Nevalstiskām organizācijām tādās valstīs kā Ukrainā, Moldovā, Armēnijā un Azerbaidžānā, lai tās varētu pētīt, ko viņu valdības dara. Apmēram tā, ko Delna dara šeit. Es biju arī viena no Delnas dibinātājām Latvijā, bet tur strādājusi es neesmu. To mēs izdarījām kopā ar Sorosa fondu.“

Kad es Vitai prasu, ko viņa dara Latvijā ne darba laika, viņa man atbild, ka galvenokārt audzina bērnus. Es arī zinu, ka viņai ir pāris ziķeru puikas – dvīņi Kalvis un Guntis. Atceros, ka viņu kristībās arī es to pādīti padancināju. Tagad viņiem ir jau 10 gadi, un es varu saprast, ka Vitai citiem brīvlaika darbiem laika nav un nevar būt. „Viņi iet privātskolā PATNIS. Tā ir Rīgā vecākā privātskola, un man patīk viņu pieeja. Es nevarēju dabūt viņus Jūrmalas Alternatīvajā skolā, jo tad man būtu jāpārceļas uz dzīvi Jūrmalā. Tā skola, kas mums bija tuvumā un kur viņiem būtu bijis jāiet, man nepatika, tādēļ es izvēlējos skolu PATNIS.“

Te es atkal paklikšķinu Google, un informācija, ko atrodu par šo skolu, mani 100% pārliecina, ka tā tiešām ir laba, un ja man būtu bērni, ko tur sūtīt, es to tiešām darītu. Vita turpina savu stāstāmo: „Puikas tagad sāks piekto klasi. Vienu gadu mēs visi nodzīvojām Amerikā pie mammas, un puikas gāja skolā tur. Viņiem tas patika, un viņi to labprāt darītu atkal, bet mamma vairs nedzīvo pati savā mājā, un mēs to gan laikam vēlreiz neatkārtosim.”

Pirms mēs šķiramies, es vēl Vitai pajautāju, kā viņa te ir iedzīvojusies un vai nedomā kādreiz laisties lapās, bet par to viņa pat nedomā. Viņai te liekas, ka iespējas te ir, un te par mazu naudu var dzīvot ar baudu. Viņa nevar iedomāties, ka kaut kur citur viņas dzīve būtu vieglāka vai labāka. Viņa vēl iesmejas, ka ja pirmie 25 gadi ir labi, tad arī visi nākošie būs labi.

Nobeidzot šo interviju, man arvien lielāka rodas pārliecība, ka tie trimdas bērnu bērni, kas tagad dzīvo Latvijā, laikam gan ir bijuši tie labākie, ko trimdas bērni ir radījuši, jo arī tādi kā Vita kāpostu dobē nav atrodami.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com