Kad kāds piemin vārdu „brīvdienas“...

Palielināt / Enlarge

Margota un Ints Puķīši. FOTO no Puķīšu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ints Puķītis spēlē golfu. FOTO Margota Puķīte.

Palielināt / Enlarge

Margota Puķīte spēlē golfu. FOTO Ints Puķītis.

Noslēgums. Sākums LL430.

Šādā garā turpinājām savu treniņu vairākās pilsētiņās. Atkal piedzīvojām vēl vienu problēmu. Pavasaris Rietumaustrālijā ir ziedu laiks, un to mēs piedzīvojām. Ir ļoti skaisti skatīties uz ziedošiem laukiem, bet ir arī ļoti daudz orhideju, kurus var redzēt staigājot, jo ziedi ļoti mazi, bet skaisti. Spēlējot golfu, bija ļoti laba iespēja pie viena tuvāk apskatīt skaistās orhidejas. Tagad, kad ejam trenēties, jāņem līdzi fotoaparāts, lai nofotografēt ziedus. Tas nozīmē, ka esam ilgāk uz laukuma, kaut tagad esam varējuši iesist bumbu caurumā astoņos sitienos. Arī šad tad uzmanība tiek pievērsta ziediem, ne bumbai.

Esam skaistā Kalgūrlijā (Kalgoorlie) un pieteicamies Tūristu Informācija centrā uz golfa spēli Nulaborā (Nullabor). Mūs reģistrēja kā dalībniekus un iedeva kartiņu, kur jāliek zīmogu pēc katra nospēlētā laukuma. Vēl mums vajadzēja aizbraukt uz Kalgūrlijas Golfa klubu un sarunāt laiku, kad sāksim spēlēt. Golf klubs ļoti liels, un laukums uz kā spēlēt skaists, gandrīz nevienas nezāles. Daudz cilvēku, kas spēlē golfu, jo ir svētdiena. Mums tik ļoti patika šī vieta, ka uzēdām vieglas pusdienas un jutāmies tā, kā būtu golfa spēlētāji. Gājām sarunāt laiku, kad varētu sākt spēlēt. Ļoti laipns jauneklis izstāstīja, ka mums iedos 15 minūtes, lai iesistu bumbu caurumā. 15 minūtes! Man tāds uztraukums. Mums paies daudz ilgāk nekā 15 minūtes, jo te tik skaisti apstādījumi, un ķenguru bariņš uz zālāja tieši ceļā, kur bumbu sitīsim. Man ir bailes, ka kādam neiesitu pa galvu. Likums paliek likums, un to jāpieņem.

Vēlā pēcpusdienā skatāmies, ka gandrīz neviens vairs nav uz laukuma, un varbūt šis būtu tas īstais brīdis sākt spēlēt. Ints aizgāja parunāties ar jaunekli, vai būtu iespēja mainīt mūsu iedoto laiku un sākt spēlēt tagad. Visi golfa piederumi mašīnā un kartiņa rokā. Jauneklis iedeva atļauju un pat uzlika zīmogu uz kartiņas, kaut nebijām bijuši uz laukuma. Pirmā un pēdējā laukumā jāspēlē 2 caurumus. Kalgūrlijas golfa laukumā ļoti skaidri redzams karodziņš no pirmās vietas, kur sāk sist bumbu, un sievietēm sākums drusku tuvāk gala caurumam nekā vīriešiem.

Ātri dabūjām savas nūjas un bumbas un ejam uz sākuma punktu. Ķenguru bars nav kustējies. Kādi 6 vai 7 skaisti ēd zāli un skatās, kā cilvēki staigā ar kokiem un sit bumbas. Es skaļi lūdzu, lai ķenguri kustās prom, bet viņi nesaprata ne latviski, ne angliski. Varbūt ķenguri vai glaunā vide iespaidoja mūsu spēli, jo pirmais sitiens pa bumbu mums abiem bija tas labākais kāds bijis jebkad. Ķenguri arī netika skarti. Par brīnumu pirmā bumba iekrita caurumā 15 minūšu laikā. Ar otro caurumu gāja drusku ilgāk, bet pie viena arī atradām vēl vienu bumbu. Tagad mūsu bumbu kolekcija aug.

Nākamā dienā jābrauc 140 km nospēlēt mūsu 3. caurumu. Trešā dienā bija jābrauc ap 700 km un jāspēlē 5 laukumos. Agri cēlāmies un jau plkst. 7.30 bijām uz laukuma. Šis laukums nebija labi uzturēts; bija par daudz koku, kas traucēja mūsu spēli. Šādā garā turpinājām spēlēt visus 1384 km. Visās benzīna tankštellēs zīmogs tika ievietots grāmatiņā. Bija interesanti laukumi; vienā vietā bija jāsit bumbu pāri lidmašīnas skrejceļam, citā vietā laukums bija gandrīz akmeņi vien. Dažos laukumos ziedēja ļoti skaistas orhidejas, un tās vienmēr bija jānofotografē. Nezāles gan bija veselīgas, un samērā daudz laika pavadījām, meklējot savas bumbas. Beidzot pēcpusdienā ieradāmies Sedūnā (Cedun), kur divos caurumos jāiesit bumba. Sedūnā arī skaists golfa laukums, bet ļoti garš. Kad to paveicām, bijām ļoti priecīgi un lepni, ka spējām visus 18 caurumus izspēlēt, nepazaudējot nevienu bumbu, pat atradām kādas 8! Neviens ķengurs netika ievainots, un man ir daudz fotogrāfiju no orhidejām.

Iestaigājām Sedūnas Tūristu centrā, kur mūsu kartiņā iespieda pēdējo zīmogu un mums pasniedza apliecību, ka esam sekmīgi nospēlējuši pasaules garāko golfa laukumu. Man šķiet, ka varbūt esam pirmie latvieši, kuri to ir paveikuši. Prasījām, cik daudz cilvēku piedalās, bet tikai var skatīties, kas ir reģistrējušies, un tas ir 2 vai 3 cilvēki katru dienu. Droši vien ir vairāk, bet viņi nevēlas maksāt, un viņiem arī nav grāmata ar zīmogiem.

Kopš šis pasākums darbojās, gandrīz 10 gadus vieglām mašīnām ir mazāk avāriju. Ceļš ir garš, un tanī posmā nav lielas pilsētas un tur īsti nav daudz ko redzēt. Tāpēc, spēlējot golfu, dota iespēja šoferim pavingrot svaigā gaisā, kas kaut uz īsu brīdi palīdz novērst nogurumu un uzlabo spējas koncentrēties braukt lielus attālumus.

Esam atgriezušies savās mājās sveiki un veseli ar daudz skaitām fotogrāfijām un atmiņām par Rietumaustrāliju pavasarī.

Margota Puķīte
Laikrakstam „Latvietis“