Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Vija Spekke. „11. septembris I 2001“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Diāna Jance (no labās) un Jelgavas Latviešu biedrības priekšnieks Pauls Rēvelis ar kundzi Irēnu. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Izstādes ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Laiks jau rakstīja, ka Vijas Spekkes darbu izstāde Bēgļi – gūstekņi aprīļa un maija mijā bija skatāma Kalnciema kvartālā, Rīgā. Rudens pusē, precīzāk septembrī, tā pārceļoja uz Jelgavas pilsētas bibliotēkas galeriju.

Izstāde ir papildināta ar vairākiem darbiem, arī telpa ir cita, darbu izkārtojums un atmosfēra cita, tādēļ arī iespaids no katra darba un izstādes kopumā ir gluži cits. Tā kā darbi izkārtoti uz galerijas četrām sienām, tad liekas, ka bēgļu tēma skatītāju apņem no visām pusēm, it kā atrodoties pasaules notikumu viducī.

Māksliniece Vija Spekke ir cilvēks, kura dzīvo līdzi cilvēces pārvērtībām. It sevišķi tas viegli izdarāms šodien, kad elektroniskie sakari un internets apvienojis, savienojis pasauli, visas tās sīkākās daļas vienā globālā murskulī. Vairs nevaram dzīvot kā melnkoka tornī, izolējušies no labā un sliktā, no notiekošā tuvākā vai tālākā apkaimē vai zemeslodes otrā pusē. Vijas Spekkes akvareļi vai grafikas lapas atgādina par mūsu atbildību notiekošajā.

Izstādes rīkotāja Diāna Jance šai bēgļu tēmai pievienoja savu artavu, atrodot internetā sīrieša mūziku un iegūstot atļauju to demonstrēt Latvijas ļaudīm izstāžu laikā. Tādējādi Latvijā skan kurdu tautības sīriešu komponista Moutaza Ariana skaņdarbi Meklējot mieru un Migranti. Jau četrus gadus viņš ir bēglis Turcijā, pelna iztiku kā ielu muzikants un sapņo savas kompozīcijas reiz atkal dzirdēt īstā koncertā.

Atgādināšu, ka gleznu cikla Bēgļi – gūstekņi sākums meklējams 1991. gada Persijas līča kara laikā. Kopš tā laika dažādās zemēs atsākušies jauni kari. Tad nu Vija Spekke atkal un atkal radījusi kādu darbu, kas papildina iepriekšējos, piemēram, pāris akvareļi tapuši Ņujorkas 11. septembra notikumu iespaidā. Šajā ciklā māksliniece nerāda neko konkrētu, viņa izcentrē cilvēku kara apstākļos, kurš zaudē visu – tuviniekus, pajumti un pat dzimteni. Tādā veidā viņa mums liek aizdomāties par redzēto un būt jūtīgākiem, saprotošākiem, iespēju robežās palīdzēt nelaimīgajiem. Bēgļa stāvokli izbaudījusi māksliniece un tūkstošiem latviešu, kuri 1944. gadā bēga no padomju armijas.

Valstiskās neatkarības atjaunošana beidzot ļāva mūsu tautas abām pusēm atkal savienoties, satikties. Tad arī ar Vija Spekke sastapās ar savām māsīcām, kā viņa sauc gan Elzas Stērstes meitu Annu Žīguri, gan tās meitu Diānu. Par to, kā notika viņu pirmā saredzēšanās pašā 90. gadu sākumā, Anna Žīgure atklāja arī jelgavniekiem. Te jāpiemetina, ka ar šo izstādi Vija Spekke simboliski atgriezusies tēva mājās – uz ielas, kur atrodas Jelgavas pilsētas bibliotēka, tas ir, uz Zemgales prospekta, agrāk Palejas ielā, kādreiz dzīvoja viņu dzimtas ciltstēvs Andrejs Stērste ar savu krietni lielo ģimeni, arī māsas Aleksandra – Vijas Spekkes māte, un Elza – Annas Žīgures vecmāmiņa un Diānas Jances vecvecmāmiņa. Šeit karu dēļ aizgāja bojā senais Stērstu ģimenes plašais dzīvoklis, tostarp dzejnieces Elzas Stērstes arhīvs. Pēc tam radusies, lūk, šāda četrrinde:

Reiz stāstīs, kad negaiss būs šķīries,
Šos laikus klās putekļu sega –
Tas bij tajās uguņu dzīrēs,
Tas bija, kad Jelgava dega.

Cik pēc tam jelgavnieku bija spiesti aiziet bēgļu gaitās! Tādēļ gribas teikt, ka šī izstāde sasien vienā mezglā pagātni un nākotni, mūs un citus. Mēs visi esam viens.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“