Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Kas ir latvietis? It kā vienkāršs jautājums, kas prasās vienkāršu atbildi. Tomēr Saeima, un ne tikai Saeima, daudzus gadus mokās ar šo definīciju.

Likumprojektā Grozījums Vārda, uzvārda un tautības ieraksta maiņas likumā bija paredzēts, ka jebkurš varētu mainīt savu tautību uz latvietis, ievērojot tikai minimālos priekšnoteikumus – ir Latvijas pilsonis, vismaz pēdējos 15 gadus pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija un augstākajā pakāpē prot latviešu valodu. Likumprojektu pieņēma otrā lasījumā maijā ar lielu deputātu pārsvaru. Bet, deputātiem vēl pārdomājot, šo iespēju izslēdza trešajā – galīgā lasījumā septembrī.

Tagad Valsts prezidents aicina sabiedrību diskutēt jautājumu par „piederību latviešu nācijai“.

Liekas, ka bieži tiek jaukti divi jēdzieni – tautība un pilsonība. Lai veidotu integrētu, t.i., saliedētu sabiedrību, ir vēlams, ka tā sastāv no Latvijas pilsoņiem. Latvijas pilsonība patlaban ir pārāk viegli iegūstama, bet vēl arvien to nespēj vai drīzāk nevēlas iegūt ļoti daudzi Latvijas pastāvīgie iedzīvotāji.

Tautība, toties, ir vienmēr bijusi noteikta uz visu mūžu, ar ļoti minimālām iespējām to mainīt. Tā bija tāda pati kā vecāku tautība, vai, ja vecākiem bija atšķirīgas tautības, tad viena vai otra.

Pieņemtie un tad noraidītie grozījumi praktiski atļautu visiem Latvijas pilsoņiem, kuri māk latviešu valodu, iegūt pasē ierakstu latvietis. Ko tad dotu šis papildus ieraksts? Pasē jau ir atzīme, ka ir Latvijas pilsonis. Lai tam būtu kāda nozīme, tad tautības jēdzienam jāatšķiras no pilsonības jēdziena. Un ja neatšķiras, tad mēs faktiski degradējam apzīmējumu – latvietis.

Neticu, ka kāda Latvijas pilsoņa tautības ieraksta maiņa pasē uz latvietis jebkādā veidā palīdzēs tam integrēties latviešu sabiedrībā. Tas drīzāk radīs apjukumu par to, ko nozīmē šis vārds – latvietis.

Piederība kādai tautai nevar būt tikai vienpusīga sajūta. Tiek lietotas dažādas mērauklas, bet labākā liekas tā ar trim prasībām: kāds no netāliem senčiem pieder šai tautai, pats jūtas piederīgs šai tautai, un šī tauta pieņem pretendentu kā savējo. Protams, tas vairs nav tik viegli pārbaudāms kā „Man gribas...“, kas bija viss, ko prasīja piedāvātie likuma grozījumi.

Atļausim vārdam latvietis turpināties ar savu īsto nozīmi, bet neatstumsim, kā arī līdz šim neesam atstūmuši, nelatviešus, kuri ir mūsu valstij lojālie pilsoņi.

GN
2016. g. 4. oktobrī