Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (7)

Juris Ulmanis

Laikraksts Latvietis Nr. 429, 2016. g. 22. sept.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Juris Ulmanis. FOTO Astrīda Jansone.

Juris Ulmanis ir solījies atnākt 6. jūlija rītā un atnāk laicīgi. Mani Vītolu Fonda intervējamie ir pašlaik citur aizņemti, un tādēļ esmu pievērsusies atkal trimdas bērniem. Vispirms jau es noprasu viņam, kad dzimuši viņa vecāki, un kur un kad dzimis viņš pats, lai pārbaudītu, ka viņš šai kategorijā iederas. Viss kārtībā, jo viņa tēvs dzimis 1932. gadā un mamma – tikai 1935. Tātad, arī ne visai lieli bērni, kad atstāja Latviju. Pats viņš ir dzimis Ņujorkā, un līdz ar to ir pilntiesīgs trimdas bērnu bērns.

Kad esmu viņam paskaidrojusi, ko no viņa gribu dzirdēt, viņš iesāk:

„Es esmu dzimis 1959. gadā, Ņujorkā un tur arī esmu uzaudzis. Tur es gāju skolā un apmeklēju arī visas iespējamās latviešu skolas. Pa ziemu svētdienas skolā, pa vasaru gāju Katskiļu nometnes skolā, vasaras nometnē – skautos. Patiesībā izgāju visu to latviešu trimdas dzīves gaitu. Mani vecāki caur Vāciju iebrauca Amerikā, satikās Ņujorkā, 1958. gadā apprecējās, un es piedzimu gadu vēlāk. Mana māsa Margita ir dzimusi 1960. gadā. Mans tēvs, nelaiķis, arī bija Juris, un mana mamma ir Astrīda. Mana mamma dzīvo tuvumā manai māsai Milvokos. Universitātē es gāju Konektikutā, no kurienes man ir bakalaura un maģistra grāds biznesā. Tad man ir vēl Master of International Management grāds no skolas Arizonā. Tā bija American Graduate School of International Management. Daudz gadus vēlāk es dabūju arī doktora grādu šeit – Latvijas Universitātē; šis grāds man ir uzņēmējdarbībā. Mana karjera iesākās uzņēmumā Motorola, kas ir liela amerikāņu telekomunikācijas firma. Ar to mans stāsts ir ļoti interesants, jo, kad es gāju skolā Arizonā, tur iepazinos ar viņu ļoti nelielo latviešu kopienu. Tur bija viens kungs Ivars Reimanis, kurš strādāja Motorolā.

Mans darbs tur bija starptautisks, es vienmēr strādāju ārpus Amerikas – vairāk pārdošanā, nu mārketingā. Kad krita Berlīnes mūris, es lūdzu saviem šefiem, lai pārceļ mani uz Eiropu, it īpaši – uz Austrumeiropu. Starp citu, es vienu brīdi biju arī Amerikas Latviešu apvienības valdes sekretārs, un tas man bija ļoti grūts darbs. Tad Mortorola mani pārcēla uz Vāciju, kur es pavadīju divus gadus; mana atbildība Motorolā bija arī par Ungāriju un Čehoslovākiju. Tur mēs pārvaldījām radio sakarus. Bet Motorola vēlējās savu biznesu arvien paplašināt, un sevišķi izplatīt viņi to gribēja Austrumeiropā, un man viņi piedāvāja darbu Baltijā. Tas bija 1992. gadā, un to es ar lielu prieku pieņēmu.

Tajā sakarībā es bieži no Vācijas lidoju uz Latviju un izdomāju, ka man būtu prātīgi uz Latviju pārcelties pavisam. Tas darbs man bija tāds, ka man viss bija jāattīsta no nulles, viss itin viss, ko Motorola pārdeva. Tas nozīmēja, ka man te nebija naudas, cilvēki nezināja tehnoloģijas, un man bija jāveic visa tā izglītošana. Protams, es to nedarīju pats visu, man bija cilvēki, kas te braukāja no Vācijas, no Dānijas, no visurienes, kur Motorola jau bija ieviesusies un nostiprinājusies. Es pats visu laiku braukāju – Tallina, Viļņa, Rīga, Tallina, Viļņa, Rīga...

Man bija birojs tepat Kaļķu ielā, piektajā stāvā, un daži cilvēki bija visa mana komanda. Kopā mēs izveidojām izplatītāju tīklu pa visu Baltiju, un man ir liels prieks, ka es te eju pa ielu un redzu, ka policistam ir Motorolas rācija. Tas ir šeit un arī Lietuvā un Igaunijā, un tad es apzinos, ka mans darbs te bija noderīgs. Pie tā Motorolā es nostrādāju 18 gadus. Pa to laiku es arī apprecējos ar Nacionālā teātra aktrisi Ināru Slucku, un mums abiem ir meitiņa Marija. Viņa ir dzimusi 1996. gadā, un viņai drīz būs 20 gadi. Diemžēl, tagad jau 7 gadi, kā esam arī šķīrušies. Motorolu es atstāju, jo viņi gribēja, lai es braucu atpakaļ uz Ameriku. Man te patika, un es nekur negribēju braukt.

Tad es sāku strādāt vairākās universitātēs kā pasniedzējs. Sākot ar 2003. gadu, es mācu studentiem vairākus priekšmetus, kā piemēram, International Business, International marketing, Crisis management, Social media un vēl citus. Blakus tam man ir arī tāds startup bizness ar Kanādas profesoru. Viņš dzīvo Kanādā un izveido vairākas metodes, un es tās mēģinu dabūt tirgū. Tā mēs sadarbojamies. Tas saucās Experiential Simulations. Tas ir kaut kas, kas palīdz studentiem saprast zināmus priekšmetus. Mums vairāki produkti ir jau tirgū, un tagad es mēģinu piedabūt vairākas universitātes un profesorus, lai viņi šīs simulācijas izmanto savās lekcijās, jo tās tiešām atvieglo šo priekšmetu sapratni.

Te atkal es uzklikšķinu ekperientialsimulations.com Google portālā un atrodu, ka par to angļu valodā ir lapa pēc lapas, un saprotu, ka tas ir diezgan plaši pielietots paņēmiens kā Kanādā, tā arī Amerikā un Eiropā. Vairāki studenti par to ir ierakstījuši diezgan pozitīvas atsauksmes.

Un Juris stāsta tālāk: „Pašreiz es pasniedzu Latvijā vairākās universitātēs, pasniedzu arī Lietuvā, Baltkrievijā, Dubajā, Polijā, Holandē. Tas man jādara tāpēc, ka no algas vienā universitātē nevaru izdzīvot. Bet tas manu dzīvi padara ļoti interesantu, jo es esmu vienmēr kustībā, man patīk ceļot. Tas arī nav tikai ceļošana, bet man ļoti patīk strādāt ar jauniem cilvēkiem, bet varbūt, ka tieši pēdējā gadā es esmu kļuvis mazliet cinisks. Man kādreiz liekas, ka jaunie cilvēki ir kļuvuši slinki, un domā, ka viss nāk no debesīm, un ka nekas nav jādara, nav jāmācās, nav jāmeklē darbs un nav jādara nekas. Liekas, ka viņi domā, ka viņi visus pasaules labumus ir pelnījuši bez darba un piespiešanās. Viņi grib visu gatavu.“

(Te es noteikti gribu ar Juri pastrīdēties, jo par tiem jauniešiem, ko es pazīstu caur Vītolu fondu, es gan kaut ko tādu nevaru teikt. Pēc maniem argumentiem Juris mīkstina savu spriedumu un turpina.)

Ne jau visi, es pieņemu, ka Vītolu fonda stipendiāti tādi nav, bet tā arī ir izmeklēta grupa, kas saņem stipendijas. Es savus kursus pasniedzu masām, un tur tiešām ir tāda tendence; es pasniedzu bakalauriem un arī maģistriem. Varbūt, ka pie vainas tam ir mūsu izglītības sistēma, jo, manuprāt, tā ir diezgan vecmodīga. Es zinu, ka mani kritizē par to, ka es tā saku, bet tā ir mana pārliecība. Es mīlu šo valsti, bet to, ka izglītības sistēma šeit veicina nedarīšanu, es tomēr teikšu. Pasniedzēji studentus bieži laiž cauri bez kvalitatīvām zināšanām, jeb kā te saka, ar parādiem. Pēdējā gada laikā es to jūtu vairāk kā agrāk. Tas neiemāca studentiem disciplīnu; es nezinu vai citi pasniedzēji to nejūt, bet es to jūtu, un mani tas kaitina. Protams, ļoti daudzi ir jauki un centīgi studenti, tu redzi, ka viņš kaut ko savā dzīvē grib paveikt, un par tiem var tikai priecāties. Es to nedaru naudas dēļ, bet man liekas, ka ar savu pieredzi un izglītību es varu jauniem cilvēkiem kaut ko dot. Man liekas, ka viņiem vajag kādu, kas viņus motivē, kas viņiem uzsit uz pleca un pasaka, ka viņš to var paveikt, ka viņš ir to vērts, lai ar viņu strādā.

Mani te mazliet kaitina arī tas, ka te tik daudz vīriešu neatzīst par vajadzīgu un vēlamu iestāties zemessardzē. Es domāju, ka tas ir katra vīrieša pienākums, jo te nav obligātais karadienests. Katram latvietim, kas te dzīvo, būtu jādara kaut kas priekš savas valsts. Mēs taču nevaram tikai gaidīt uz to, ka te brauc amerikāņi, te brauc kanādieši un nezin kas vēl, lai aizsargātu mūsu valsti. Mums pašiem arī vajadzētu to darīt, un vajadzētu to darīt bez speciāliem aicinājumiem. Mums ir jāparāda, ka mēs paši arī esam gatavi to darīt. Tā ir tā atbildības sajūta, kas daudziem no mums tiešām nav. Mēs nevaram visu laiku tikai bļaut – valsts nedara to un valsts nedara šito; galu galā mēs paši taču esam tā valsts.

Ārpus darba lietām es nodarbojos ar zemessardzi. Pats esmu zemessargs un tagad esmu iesācis līdzekļu vākšanas akciju, lai iegādātos ekipējumu zemessargiem. (To es arī zinu, jo nesen pa radio vai vienā no televīzijas raidījumiem dzirdēju aicinājumu katram apzinīgam latvietim noziedot kādam instrumentam vai darba rīkam, kas zemessargiem ir nepieciešams. Kopš man jau četras mīlestības Latvijā ir, vairāk neatļāvos, kā tikai vienam kompasam noziedot 101 eiro, bet Juris mani mierina un saka, ka tas jau esot labi diezgan.)

Zemessargs ir brīvprātīgs karavīrs, kas nedēļas nogalēs un vasarās tiek apmācīts visādos aizsardzības darbos. Es tagad esmu iesācis līdzekļu vākšanas akciju, un līdz šim ir ienākuši ap 65 000 eiro. Mūsu mērķis gan ir savākt 133 000, lai pietiktu vienam bataljonam visam vajadzīgajam ekipējumam: kā kompasiem, nakts brillēm, ķirurģiskiem komplektiem, tēmekļiem un tamlīdzīgām lietām, jo zemessargiem arī bez šiem ir diezgan izdevumu. Es domāju, ka mums viņi ir jāatbalsta, jo mums viņu ir tikai astoņi tūkstoši. Tad vēl pieci tūkstoši profesionālo karavīru, bet tas ir daudz par maz mūsu situācijā ar neprognozējamo kaimiņu austrumos. Es ceru, ka šī akcija veicinās cieņu pret mūsu zemes aizsargātājiem un pavairos zemessargu redzamību un atpazīstamību, jo viņi dara fantastisku darbu. Manā skatījumā tā ir Latvijā vissvarīgākā lieta.

Savā brīvajā laikā es nodarbojos arī ar skautiem. Gan ne tik daudz Latvijā, kā visā Eiropā. Es esmu „vice chairman“ tādam European Scout Foundation Ženēvā. Skautu kustība kā nekā ir lielākā jaunatnes organizācija pasaulē. Tā ir superkustība, un it sevišķi vajadzīga jauniešiem Austrumueiropā. Tas jauniešiem dod disciplīnu, stāju, pašapziņu, labestību, mīlestību sabiedrībai. Jūs jau ziniet, ka skautam katru dienu jāizdara viens labais darbiņš. Arī tur es vācu naudu. Tad es vēl esmu Latvijas peldēšanas federācijā. Tur man ir viceprezidenta amats, un tagad mēs gatavojamies Olimpiādei Brazīlijā. Mums peldētāji ir varbūt labi diezgan Eiropas mērogā, bet ar amerikāņiem kā Maikl Felps mēs cīnīties nevaram, un cerības uz medaļām mums nav. Bet tik daudz gan varu teikt, ka peldēšana ir ārkārtīgi labs sporta veids. Mūsu galvenais mērķis tur ir uzlabot saprašanu par ūdens drošību un gādāt par to, lai Latvijā bērni iemācās peldēt.

Tad es ievēroju, ka Jurim uz rokas ir aproce ar vārdu LAMPA, un atceros, ka pirms pāris dienām redzēju ziņu par kaut kādu festivālu. Tagad Juris man pastāsta, ka tas ir bijis Sarunu festivāls Cēsīs, kurā viņš piedalījies vienā paneļa diskusijā par patriotismu, bet viņš par to nav sajūsmā un stāsta tālāk.

„Diemžēl es tur pateicu dažas lietas, kas klausītājiem vīriešiem nepatika, es arī tur pateicu, ka visiem vīriešiem, ja viņi ir patrioti, ir jābūt zemessardzē. Es tur runāju arī par bēgļiem, jo te visi ir tik ļoti nobijušies no tiem. Es vēl teicu, ja mūsu puiši negrib iet zemessardzē un armijā, mēs ņemsim tur bēgļus, jo viņi noteikti gribēs sargāt savas jaunās mājas. Uz to gan publika sāka rūkt un brīnījās, kā es tā varu teikt.

Jā, es vēl esmu arī tādā padomē par audžubērniem ģimenē, kas saucās Labiedrība. Arī tur es vācu līdzekļus, lai bērniem varētu sagādāt divriteņus. Es arī mēģinu savus studentus iesaistīt visos šajos pasākumos. Pārsvarā jauniešiem patīk tā ideja par audžu bērniem ģimenē. Tur viņi ir ar mieru iesaistīties, it sevišķi no tālo austrumu zemju studentiem kā Azerbaidžānas, Turcijas un Kazahstānas. Ja tā padomā, tad visas manas nodarbības iet kopā ar jaunatnes audzināšanu, jo man patīk jaunie cilvēki un man ar ļoti daudziem no viņiem ir saskare.“

Līdz ar to mana saruna ar Juri Ulmani ir galā, un es atkal varu priecāties, ka esmu iepazinusi vēl vienu trimdas bērnubērnu, kurš tagad savu bērnu audzina Latvijā. Vēl brīdi parunājamies par politiku Amerikā, jo tur mūsu uzskati sakrīt, un tad arī šķiramies, bet es ķeros pie mūsu sarunas ieraksta datorā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com