Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Lolita Zikmane. „Pie vecās ēkas“. 2016. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lolita Zikmane. „Rudens. Ūdens. IV“, a.e. 50x60. 2014. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Māte un meita. FOTO Māris Brancis.

Savai jubilejas izstādei septembrī un oktobrī Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī māksliniece Lolita Zikmane (dz. 1941) izvēlējusies pavisam vienkāršu, pat tradicionālu nosaukumu, it kā nebūtu nekādas fantāzijas – Gleznas. No citas puses raugoties, te nav nekā lieka, bez jebkāda pompa vai skaļuma. Tāda allaž ir bijusi arī viņas māksla – vienkārša, visiem saprotama, reālistiska, bet dziļa – kompozīcijā, tēlu izvēlē un vēstījumā.

Pēc Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratīvās tēlniecības nodaļas beigšanas 1959. gadā Lolita Zikmane iestājas Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, kuru absolvē 1965. gadā ar diplomdarbu oforta tehnikā Gadalaiki (vadītājs Arturs Apinis). Tas iegūst izcilu vērtējumu, tiek bieži publicēts, atklājot, ka latviešu grafikā piedzimis spēcīgs, neparasts talants. Poētiskā pasaules uztvere, cieša cilvēka un dabas saistība, izcila dabas formu plastikas izjūta un tikpat izcils zīmējums – tas raksturo jaunās mākslinieces rokrakstu. Laika gaitā Lolita Zikmane saņem daudzus starptautiski nozīmīgus apbalvojumus, starp tiem droši vien ievērojamākā ir viena no desmit prēmijām VI Starptautiskajā grafikas triennālē Intergrafika Berlīnē, tad – VDR (1980). Bez grafikas viņa darina arī plakātus, ilustrē grāmatu. Blakus ofortam māksliniece labprāt arī glezno.

2000. gadā daudz kas mainās – Lolitu Zikmani piemeklē insults. Pēc tā cieš ķermeņa labā puse, taču māksliniece neizsamist; viņa dienu no dienas trenējas, līdz var atkal sevi apliecināt mākslā, gleznojot nelielus darbus eļļā – ainavas, klusās dabas vai interjerus.

Kā savulaik ofortos, arī gleznās Lolita Zikmane rāda šķietami gluži parastas lietas vai ikdienišķus notikumus: pavasara iestāšanos parkā, koku iekrāsošanos rudenī, Jelgavas ūdenstorni saules staros, nosūbējušu šķūņa zelmini, vēja trauksmainās nebēdnības kokos un meldrājā, lietus mākoņu sabriešanu padebešos, putnu ceļus debesīs un tepat uz zemes.

Viņas ainavās vai klusajās dabās un retajās figurālajās kompozīcijās šķiet nekas īsti nenotiek; liekas, dzīve rit rāmā mierā, kuru neizjauc pasaules kņada, negācijas. Māksliniece tik konstatē faktu, ka, lūk, miglainā rītā upēs līcī satikušies divi gulbji, sieviete stāv pie vecas kūtiņas vai šķūnīša un ka lietus līst pār ābeli un pavisam parasto ainavu. Ar to jubilāre izceļ, ka šīs brīdis ir svarīgāks par nemieru uz zemes. Acumirklis taču stāsta par mūsu dzīvi ne vien kā par ātri skrejošu un zūdošu, bet arī par to, ka īsajā brīsniņā iezīmējas kas paliekošs, ilglaicīgs, nozīmīgs, tik jāaptver – tas ir brīdis no mūžības. Tikpat lielu vērību Lolita Zikmane velta detaļām, tās ir rūpīgi izstrādātas. Arī tās nav nejauši izvēlētas, lai gan tā var likties.

Lai ko arī gleznotāja attēlotu, dzīvē un mākslā viņa meklē harmoniju kā radošas darbības un skaistuma, tā arī visas pasaules pamatu. To pastiprina arī ļoti niansēto, jūtīgo toņu maigā saskaņa, miers un garīgums.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“