Kara muzeja simtgade

Palielināt / Enlarge

Pamatakmens likšana Kara muzeja piebūvei 3.3.1937. Priekšā no kreisās muzeja priekšnieks A. Dzenis, aizmugurē pa kreisi armijas mācītājs Pēteris Apkalns.

Palielināt / Enlarge

Izstāde pie Kara muzeja. FOTO Indulis Zvirgzdiņš.

Palielināt / Enlarge

Informatīvās izstādes atklāšana. FOTO Indulis Zvirgzdiņš.

Septembra vidū Latvijas Kara muzeja darbinieki atgādināja, ka pirms 100 gadiem oficiāli sākās materiālu apkopošana par latviešu strēlnieku cīņām. Tolaik saņemta armijas augstākās priekšniecības atvēle kopot uz vietas militāras trofejas, kaut paši strēlnieku bataljoni organizēti pirms gada.

Sākumā muzeja telpas atradās Tērbatas un Elizabetes ielu stūrī; tā pirmais vadītājs 8. pulka strēlnieks Kārlis Straubergs (1890-1962), kas iepriekš Maskavā studējis klasisko filoloģiju un arheoloģiju. Topošajā muzejā nonāca vēstules, dokumenti, fotoattēli, arī strēlnieku darinājumi un pretiniekam atņemtas lietas, tāpat avīzes un grāmatas. Nākošajā rudenī Rīgā ienāca vācu karaspēks, pirms tam gan savāktais aizvests uz Maskavu, taču tur pazuda.

Savukārt ar Latvijas apsardzības ministra 1919. gada 15. septembra pavēli Kara muzejs darbu atjaunoja. Tas notika Atbrīvošanas cīņu apstākļos, savā ziņā viss bija jāsāk no gala. Uzmanība jāpievērš arī jaunās valsts militārajām cīņām. Muzejam ierādīja telpas Pulvertornī, kur iepriekš mitinājusies vācu studentu korporācija Rubonia. Kad vairāk nekā deviņdesmit gadus atpakaļ Ernests Brastiņš (1892-1942) ar palīgiem uzmēroja, aprakstīja tad zināmos Latvijas pilskalnus, viņš to darīja kā Kara muzeja vadītājs. Šo veikumu izmantojam joprojām; daudzās vietās gan veikti izrakumu veida pētījumi, atrasti arī jauni pilskalni.

Reizē tolaik tika vākti arī materiāli par neseno vēsturi, karošanu Latvijas teritorijā. Muzejā iekārtotās izstādes dalītas Pilskalnu nodaļā, Viduslaiku nodaļā, Strēlnieku nodaļā un Latvijas atbrīvošanas kara nodaļā. Kā atbilde Latvijas materiālu parādīšanai Eiropā (Briselē) bija arī Beļģijas armijas izstāde. Trīsdesmitajos gados senā torņa telpas kļuva par šaurām. 1937. gada pavasarī sāka celt muzeja četrstāvu (ar pagrabu – piecstāvu) piebūvi. Muzeja priekšnieks tolaik bija Patkules pagastā dzimušais pulkvedis leitnants Alfrēds Dzenis (1894-1943). No viņa meitas Zigrīdas savulaik ieguvām pāris bojātus attēlus par būves pamatakmens likšanu. Dzeņu ģimene piedzīvoja 1941. gada jūnija izsūtīšanu; tēvs miris Vjatlagā. Arī fotogrāfiju glabāšana notikusi sliktos apstākļos. Torņa piebūve 1940. gada vasarā nobeigta, tur bija savam laikam modernākās muzeja telpas Baltijā, taču – 1940. gadā Kara muzejs beidza pastāvēt. Daļu tā krājuma nodeva citiem Rīgas muzejiem, kaut ko aizveda uz Maskavu, vēl citas lietas vispār gājušas bojā.

Pirms gada interesējos par 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka fotogrāfu Jāni Glīznieku, kas strādājis arī Madonā. Viņš Kara muzejam nodeva albumu ar vairāk nekā 500 aprakstītiem attēliem, nu atradu to Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā.

1990. gadā Latvijas Kara muzeja darbība atjaunota. Tagad tam ir arī divas filiāles – Ziemassvētku kauju muzejs Tīreļpurvā un O. Kalpaka muzejs Airītēs.

Simtgades pasākumu ietvaros 14. septembrī pie ieejas Pulvertornī tika atklāta informatīva izstāde uz 6 stendiem, nelielā konferencē muzeja darbinieki stāstīja par dažādiem sava darba virzieniem, tika atvērta arī Latvijas Kara muzeja Gadagrāmata XVII – ikgadējs izdevums kopš 2000. gada.

To, ka Latvija un Rīga nav maza, atgādināja tai pašā dienā Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā sāktā konference Ceļā uz latviešu tautu – pirmos tās referātus nedzirdēju, jo biju Pulvertornī...

Indulis Zvirgzdiņš
Laikrakstam „Latvietis“