Trimdas bērnu bērni un mazbērni Latvijā (6)

Palielināt / Enlarge

Uldis Brūns. FOTO Astrīda Jansone.

Atkal pie manis atnāk viens trimdas bērnu bērns. Šoreiz tas ir Uldis Brūns no Austrālijas, un šodien ir 2016. gada 31. augusts. Viņš atnāk pie manis ar ļoti garšīgu cepumu kārbiņu, un man, to apskatot, jau satek siekalas mutē. Tie ir ar dzērvenēm un balto šokolādi, un tādus man liekas ražo tikai Latvijā.

Tagad mans dzīvoklis ir Lāčplēša ielā, kas pašlaik tiek labota no vienas nama sienas līdz nama sienai pretējā pusē, un labotāju mašinērija taisa gandrīz nepanesamu troksni. Tādēļ mēs iekārtojamies pie galdiņa virtuvē un runājamies tur. Vispirms es noskaidroju, ka viņa vecāki – tēvs Marģeris Brūns un mamma Biruta Freimana ir dzimuši 1933. gadā; tātad Uldis noteikti ir trimdas bērnu bērns, jo 1933. gadā dzimušie trimdā aizgāja vēl kā bērni.

Uldi es iepazinu jau pirms pāris gadiem, kad es vēl strādāju Okupācijas Muzeja Biedrības valdē, un mēs abi bijām Muzeja Biedrības revīzijas komisijā. Tikai tad es nezināju, ka viņš ir latvietis, kurš dzimis Austrālijā, un ir viens no trimdas bērnu bērniem.

Uldis stāsta

Mani vecāki abi ir no Vidzemes; senči tēvam no Grobiņas puses, bet mammai – no Lēdurgas puses. Viņi gan abi ir dzimuši Rīgā, un tāpat kā visi trimdas latvieši ir devušies bēgļu gaitās. Mana vecmāmiņa bija cilvēks, kas labi runāja krievu un vācu valodās. Fronte viņiem Vācijā bija uznākusi tik lielā ātrumā, ka viņi nebija paspējuši aizbēgt un uz brīdi bija palikuši krievu zonā. Kad karavīri viņiem bija likuši iet uz austrumiem un atpakaļ uz mājām, vecmāmiņa bija tiem sastāstījusi, ka viņi tikai grib satikt radus, un tad visi kopā došoties uz mājām. Tā viņi izglābās no krieviem un nonāca amerikāņu zonā Blombergas nometnē. No Vācijas viņi nonāca Austrālijā, Adelaidē. Es tad arī esmu tur dzimis 1957. gadā.

Es arī izskolojos Adelaidē. Man ir bakalaura grāds politikā un vēsturē, un otrs grāds man ir tieslietās. Tas arī ir bakalaura grāds, un tad vēl es dabūju pastudēt pēcstudiju programmā (post graduate – legal practice). Tātad, es esmu jurists un ilgi strādāju arī kā jurists. Savus grādus es vienmēr dabūju, strādājot un tai pašā laikā studējot. Tādēļ man studijas vilkās tik ilgi, jo strādāt un studēt nav viegli. Vienīgi divus pēdējos gadus tieslietās es varēju tikai studēt, jo biju iekrājis pietiekoši daudz naudas, lai varētu nodoties tikai studijām. Es strādāju pavalsts darbā un vēlāk pie Industrial Relations vienā mazā nevalstiskā organizācijā, kur es nostrādāju kādus 13 gadus. Es arī strādāju pie viena projekta Dienvidaustrālijas izglītības ministrijā, kur mēs savilkām kādas 15 dažādas organizācijas vienā. Tas bija līgumdarbs uz vienu gadu. Kad tas darbs beidzās, man likās, ka tas ir labs moments māju izīrēt un nokārtot visu, lai vienu gadu varētu pavadīt Latvijā.

Tas man bija tāds pirms krīzes projekts aicināt citus Austrālijas latviešus vienu gadu pavadīt Latvijā, pie kam es pats to gribēju izdarīt kā pirmais, lai redzētu, kā tas ir. Es aicināju ārzemju latviešus vai veco trimdu vienu gadu ziedot Latvijai. Es tad viņiem gribēju palīdzēt iedzīvoties kā atrast dzīvokli, atrast darbu un kā iepazīstināt viņus ar dzīvi Latvijā. Es jau zināju, ka vairākiem rietumu latviešiem dzīvokļi šeit stāv tukši. Tad es varēju viņiem palīdzēt atrast arī skolas. Man pašam bija divi bērni, un es arī zināju šo to par skolām. Palīdzēju atrast arī ģimenes ārstu. Es izveidoju mājas lapu par cilvēkiem, kas te ir atbraukuši un to jau izdarījuši un kuriem patīk šeit dzīvot.

Diemžēl tad sākās krīze, un es Ziemsvētkos aizbraucu atpakaļ uz Austrāliju, jo te man vairs nebija pilna laika darbs. Es biju pārliecināts, ka tur mani atjaunos tajā pamestajā darbā. Te es biju iesācis tulkot, bet tad man divus mēnešus vispār nebija pat ar ko īri samaksāt. Arī mani klienti nebija samaksājuši. Laimīgā kārtā man nauda ienāca, un es tiku tam pāri. Diemžēl ārzemju latviešiem krīzes laikā zuda interese to gadu Latvijai ziedot, mans projekts nonāca strupceļā, un es tam projektam atmetu ar roku.

Tagad es redzu, ka ir tāds projekts kā Sveika, Latvija! Otrs projekts ir, kad latviešu jaunieši var braukt un vasaras nostrādāt dažādās ministrijās vai Okupācijas muzejā. Amerikas Latviešu Apvienība (ALA) vai Pasaules Brīvo Latviešu Apvienība (PBLA) tam nolūkam dod viņiem stipendijas. Tas arī ir ļoti labi, jo viņi te atbrauc uz ilgāku laiku un redz, kā te pa īstam ir, ne tikai uz vasaras izpriecas laiciņu. Daudziem te patīk, daži no viņiem te dabū darbu. Šogad man liekas, ka divi dabūja darbu. Es esmu ievērojis, ka tie, kas te atbrauc uz gadu, parasti arī te paliek. Viņi redz, ka dzīve šeit ir interesanta, un ka strādājot var arī izdzīvot. Es pazīstu arī to Kanādas meiteni Džūliju Giffordi, kam tikai vecmāmiņa ir no Latvijas. Viņa te atbrauca, viņai patika un viņa te palika.

Patiesību sakot, es arī jau 1990. gadā, kad pirmo reizi biju Latvijā, biju izdomājis, ka kaut kādā momentā es gribēšu dzīvot Latvijā. Es tā arī biju audzināts. Mēs ģimenē visi ticējām, ka Latvija būs brīva, un kādreiz te dzīvosim. Mēs bijām droši, ka atbrauksim un tad izbraukāsim visu Latviju. Tā ceļošanas ideja man toreiz ļoti patika, un es domāju, ka jābrauc. Tagad gan es esmu Latviju izbraukājis diezgan. Tad 2005. gadā es te atbraucu pārliecībā, ka tas būs uz vienu gadu, nu tā, kā es mudināju citus ārzemēs dzimušos latviešus. Man plāns taču tāds bija Ziedot vienu gadu Latvijai.

Es gribēju Latvijā izdarīt kaut ko pozitīvu, jo man pa visiem gadiem darba vietā bija sakrājies laiks, ko es varēju izmantot kā atvaļinājumu. Tas bija par manu ilgo darbu vienā valsts iestādē. Es jau biju izdomājis, ka pirmos mēnešus redzēšu kā ir, tad pameklēšu darbu.

Sagadījās, ka es dabūju ziņu par darba iespēju aizsardzības ministrijā sakarā ar NATO samitu, ko rīkoja Latvija. Rinkēviča kungs bija aizsardzības ministrijas Valsts sekretārs un meklēja sev komandu, kas palīdzēs to izkārtot. Tā es to darbu tur dabūju, un es biju viņa komandā. Es biju uzņēmējvalsts transporta koordinators. Tas darbs man vēl bija arī nākošajā gadā, un tā mana ideja par atpakaļ braukšanu uz Austrāliju pēc viena gada vairs nebija spēkā.

Nu jau es biju Latvijā uz diviem gadiem. Kad biju tos divus gadus te nostrādājis, sapratu, ka tāpat vēl nebiju gatavs doties atpakaļ un Austrāliju. Man te patika, te bija interesanti. Es tomēr domāju, ka atpakaļ ir jābrauc, bet tad manu darbu te pagarināja uz vēl vienu gadu, un es paliku vēl. Tad es domāju, man taču te patīk, kāpēc lai es brauktu prom? Un es jau plānoju uz Austrāliju vairs tikai pa laikam aizbraukt tur ciemos.

Ģimene gan aizbrauca atpakaļ uz Austrāliju. Man ir divi bērni – meita Liene un dēls Kristaps. Meita tagad plāno studēt Eiropā, un es ceru, ka viņa izvēlēsies Latviju.

Pats es tagad strādāju par tulkotāju. Man nav nekādas mājas lapas vai reklāma internetā. Laikam jau esmu tik pazīstams, ka klienti tagad meklē mani, darba man pietiek. Šad un tad ir jau jāatsaka, jo visus nespētu paveikt. Varētu strādāt nepārtraukti. Tulkoju no latviešu uz angļu, tulkoju Lietišķās Mākslas muzejam, tulkoju Biržai, Nacionālās Aizsardzības akadēmijai un vēl citām valsts un privātām iestādēm. Vairāki klienti ir mākslā, un vairāki ir arī no politiskās puses. Tas viss mani interesē un arī patīk.

Mana mamma šovasar bija te pie manis ciemos; tēvs jau ir miris.

Ģimene mani ir atstājusi un aizbraukusi atpakaļ uz Austrāliju, bet man te patīk un tagad vairs nav nekādas vēlēšanās braukt atpakaļ. Ir jau iespējams, ka ģimene te atgriezīsies, jo meita par to jau runā, ka viņai Latvijas pietrūkst. Viņa latviski ļoti labi runā, un grūtības tas viņai nesagādās. Man laikam gēnos kaut kur ir tas latviskais, jo es šeit jūtos ļoti labi. Man te ir labi draugi, un es jūtos kā zivs ūdenī. Varbūt man Latvijā palīdzēja iesakņoties arī tas, ka es strādāju tādos darbos, kur visi bija latvieši, un visi bija labi cilvēki.

Es arī spēlēju basketbolu, kur arī man ir tagad labi draugi, labi cilvēki un visi latvieši. Spēlēju pie Tukuma, un tur arī piedalās tikai vietējie latvieši. Nupat biju aizbraucis uz Serbiju skatīties basketbolu. Tukumā man ir arī vairāki radi, un tāpēc man patīk spēlēt tur, jo tad es arī tur jūtos piederīgs.

Bez tam es vēl esmu korporācijā Latvia, kas man dod biedru un draugu pleca sajūtu. Latvias biedrus jau diezgan daudz es biju iepazinis Sidnejā un Toronto, un te Latvijā es varu šis draudzības tikai nostiprināt un vieglāk veidot jaunas.

Savu brīvo laiku es te pavadu, spēlējot basketbolu, kas man patīk ļoti, un arī daudz ceļojot, jo arī ceļot man patīk ļoti, ļoti. Esmu bijis Brazīlijā, jo arī tur man ir radi. Esmu bijis Horvātijā, Serbijā, Anglijā, Īrijā, Francijā, Spānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, Somijā, Igaunijā, Lietuvā, Vācijā, Polijā...

Te mēs abi sākam smieties, jo nu jau viņš ir minējis tik daudz valstu, ka man kā bijušajam ceļojumu aģentūras darbiniekam liekas, ka Eiropā vairs nav nevienas valsts, kurā Uldis nav bijis. Vēl Uldis piemin, ka ir bijis arī Izraēlā un Turcijā. Kad esmu sakrājis kādu bišķīti naudas, tad sakrāmēju somas un ceļoju.

Es interesējos arī par politiku; Nacionālā Apvienībā biju kandidāts uz Eiropas parlamenta vēlēšanām, bet saprotams, ka mani neievēlēja. Latvijā neesmu pietiekoši pazīstams. Es esmu saistījies ar Okupācijas Muzeju. Muzeja Biedrībā esmu revīzijas komisijā, esmu arī Daugavas vanagos kā šeit, tā Austrālijā; tātad garlaicīgi man nav. Bez tam Latvijā taču ir bezgalīgi aktīva kulturālā vide. Te vienmēr kaut kas notiek, vai te ir ziema, vai vasara.

Man ļoti interesē Latvijas demogrāfiskie un diasporas jautājumi, un tādēļ es arī mēģinu uz šejieni dabūt jaunus ārzemju latviešus. Tāpēc es iesāku runāt par to Ziedo gadu Latvijai. Domāju, ka kādi pāris te ar to akciju ir pārcēlušies. Krišjānis Putniņš no Adelaides te ir pārcēlies un iesācis savu restorānu vai klubu, kas saucās Ala. Tur tiekas ļoti daudz jaunu cilvēku, iepazīstas un sadraudzējas.

Te es atceros, ka Egīls Kaljo man stāstīja, ka viņš tur diezgan bieži uzstājas ar savu ģitāru un dziedāšanu. Ja tādi cilvēki ar enerģiju un ar idejām atbrauc un te paliek, un te rada jaunas darba vietas, tad es varu tikai priecāties. Ja mēs paši to Latviju gribam, tad mums pašiem tā ir jāveido. Mēs nevaram gaidīt, kamēr Eiropa vai kāds cits to darīs mūsu vietā.

Ar to mana saruna ar Uldi ir galā, un es atkal esmu priecīga, ka man bijusi izdevība parunāties ar vienu no trimdas bērnu bērniem, kam Latvijā patīk tik ļoti, ka viņš ir izlēmis ne tikai vienu gadu vien ziedot Latvijai, bet jau ļoti daudz gadus.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“