|
Laiks Latvijā: |
Laikraksts Latvietis Nr. 428, 2016. g. 17. sept.
Līva Grudule -
Lizete Skalbe ar meitu Ilzi Legzdiņu, znotu Robertu Legzdiņu un mazdēlu Andreju Legzdiņu. FOTO Roberts Legzdiņš.
Lizete Skalbe. FOTO Andrejs Legzdiņš.
Kārļa Skalbes memoriālajā muzejā Saulrieti stāsts par tulkotāju, dzejnieka dzīvesbiedri Lizeti Skalbi visos muzeja 29 pastāvēšanas gados ieņēmis lielu vietu. Lizetes Skalbes istabā apmeklētāju sagaida tikšanās ar viņas tulkotajām grāmatām, no fotogrāfijām ciemiņus uzlūko īpašais Ziemeļmeitas acu skatiens. Šajā sezonā stāsts ir nedaudz izvērsts un sastapšanās ar Lizeti Skalbi sākas jau muzeja Dienvidu pažobelē, kur iekārtota neliela piemiņas izstāde. Šogad 14. septembrī Lizetei Skalbei – 130.
Lizetes Skalbes koferis izstādē ir savdabīgs viņas un visas Skalbju ģimenes dzīves gaitas simbols. Tā ir jaunība un pirmā emigrācija kopā ar Kārli Skalbi, tie ir mierīgas, sakārtotas dzīves gadi Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, kad koferis vasaras sākumā ceļo no Rīgas uz Saulrietiem un rudenī atpakaļ. Koferis ir arī Skalbju bēgļu ceļa simbols. Un koferis stāsta arī par dzīvi pēc Kārļa Skalbes, kad pēc Stokholmas ziemas, tas tiek sakrāmēts Dzegužsalas vasarām.
Mazi noslēpumi, lieli darbi un īsta mīlestība – tās ir trīs pamattēmas, kas ieskicētas izstādē, un katru no tām atklāj nedaudzas, taču pašai Lizetei Skalbei svarīgas lietas. Lietas, kas pārdzīvojušas Skalbes kundzi, pēcnācēju rūpīgi glabātas, astoņdesmito gadu beigās no Stokholmas pārvestas uz Saulrietiem. Uz mājām.
Piemēram, vienkāršs spogulītis koka ietvarā ar spoguļvirsmu abās pusēs. Piederējis Lizetei Skalbei Stokholmas dzīves periodā (1945-1972). Nekādu sīkāku ziņu par to mūsu rīcībā nav. Atliek vien iztēloties, kā tulkotāja tajā ielūkojas, pirms doties ciemos pie kāda no Aspudenes kaimiņiem (Pēc 2. pasaules kara Hāgerstenas Aspudenes kalnā dzīvo īpaši daudz latviešu inteliģences pārstāvju: prof. K. Straubergs, Niklāvs Strunke, Veronika Strēlerte, Andrejs Johansons, Fricis Dziesma un daudzi citi,) vai, lai piespraustu kādu no skaistajām rotām, kas arī aplūkojamas izstādē.
Taču šim spogulītim ir gluži īpaša, simboliska loma Kārļa Skalbes muzeja tapšanā un Skalbju dzimtas mājupceļā uz Saulrietiem Vecpiebalgā. 1986. gadā to teātra kritiķei, piebaldzietei Lilijai Dzenei, Stokholmas neticīgi, kā pārbaudot, uztic Ilze Skalbe-Legzdiņa. Lilija Dzene ir viens no pirmajiem cilvēkiem, kurš no Latvijas sazinās ar Kārļa Skalbes meitu un dodas ciemos, lai runātu par muzeja tapšanu. Tas nav vienkāršs brīdis, starp turieniešiem un šejieniešiem ir gadu desmiti, pavadīti ne tikai dažādos Baltijas jūras krastos, bet arī atšķirīgās politiskajās iekārtās. Tomēr, šķiroties no Latvijas ciemiņiem, K. Skalbes meita Lilijai Dzenei sniedz spogulīti: „Še, ja nebaidies, ja gribi...“ Kā reiz stāstīja Dzenes kundze, tas bija īpašs brīdis. Tas bija brīdis, kad viens necils spogulītis kļuva par dārgumu dārgumu, cauri muitām un pāri robežām pārvedamu. „Es būtu atteikusies no it visa, kas manā ceļa somā bija, no pašas somas arī, lai tikai aizvestu šo spogulīti mājās,“ tā reiz, ciemojoties Saulrietos, notikumu atcerējās Lilija Dzene. Tajā brīdī viņā arī nostiprinājās pārliecība un ticība, ka Kārļa Skalbes muzejs Saulrietos būs.
Spogulītis, baltā zīda šalle, krelles, papīra nazīši, mazas lietas, kas veido īpašu stāstu. Stāstu par Lizeti Skalbi.
Brauciet uz Saulrietiem, mēs to labprāt jums pastāstīsim!
Līva Grudule
Piebalgas muzeju apvienība „Orisāre“