Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Raimonds Staprāns ar skatītājām. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Staprāns. „Šķūnis krastmalā“. 2015. Audekls, eļļa. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Staprāns. „Noliktava krastmalā“. 2012. Audekls, eļļa. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Raimonds Staprāns. „Saulespuķe saulrietā“. 2010.-2015. Audekls, eļļa. FOTO Māris Brancis.

Ar izstādi Piecas gleznas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāvā Raimonds Staprāns atzīmē savu 90 gadu jubileju, kas svinama 13. oktobrī.

Sestdien, 10. septembrī, mākslinieks tikās ar skatītājiem, piedaloties arī Pīteram Mendenholam, Losandželosas mākslas galerijas Peter Mendenhall Gallery īpašniekam. Šajā galerijā jau vairāk nekā 20 gadus latvietis izstāda savus darbus, un tā pārstāv viņu, sadarbojoties ar citām galerijām un muzejiem. Pēc šīs izstādes – tā Latvijā skatāma līdz 20. novembrim – visas piecas gleznas ceļos atpakaļ uz ASV, lai 2017. gadā tiktu eksponētas Krokera un San Hosē Mākslas muzejā.

Tikšanās reizē ar skatītājiem jubilārs labprāt dalījās savās atmiņās par Latviju, kuru atstāja 18, bet ASV ieceļoja jau 21 gada vecumā. Raimonda Staprāna tēvs bija ārsts, kurš, kā māte esot teikusi, nesaprot mākslu, bet to mīl. Viņš bija arī tas, kurš atrunāja dēlu iet viņa pēdās, ja grib dzīvot radoši interesantu dzīvi. Ārsta darbs esot garlaicīgs, pelēcīgs, apnicīgs – allaž viens un tas pats. Tiesa, izraugoties mākslinieka ceļu, pie bagātības netiksi, brīdinājis tēvs. Raimonds Staprāns izvēlējies gleznotāja likteni.

1948. gadā Vašingtonas Universitātē Sietlā jubilārs sāka mācīties glezniecību un drāmu. Savā dzīves laikā mākslinieks piedzīvojis dažādu virzienu parādīšanos, uzplaukumu un nomaiņu ar citu. Daudz arī pats tajos darbojies un ieguvis zināmu piekrišanu.

Ar vecumu dzīve sašaurinās, saka Raimonds Staprāns, bet glezniecība paliek. „Vajadzība gleznot ir arvien lielāka, es to daru ar arvien lielāku prieku,“ viņš atzīstas Neatkarīgās korespondentei. Mākslinieks glezno katru dienu, pat sestdienās un svētdienās.

Uz Rīgu jubilārs atvedis tikai piecas gleznas. Viņš rādot izstādēs tikai tos darbus, ar kuriem pats ir apmierināts. Mākslinieks strādājot uzreiz pie vairākām gleznām. No rīta ierodoties darbnīcā, skatoties, kura no tām atbilst šodienas noskaņojumam. Gleznojot ilgi, bieži pārgleznojot, tādēļ zem virskārtas ir krietni pabiezs krāsu slānis. Kaut arī pēdējo gadu darbos nolasāma kāda ainava, saredzams kāds priekšmets, taču reālajam nav nekādas sazobes ar īstenību, ko viņš vēro ik dienas. Patiesībā tā ir abstrakcija, kas pieņēmusi reālu ārējo formu. Tā ir kā ēsma līdakai, lai piekostos pie āķa.

Pats svarīgākais Raimondam Staprānam gleznā ir konkrētā brīža noskaņa, sajūtas, kas izpausmi dzīvē iegūst krāsās, krāsu laukumos, to ritmos. Tādas ir arī pēdējo gadu gleznas, kas tapušas pēc pēdējās personālizstādes Rīgā, 2006. gadā.

Latvijas skatītājam ļoti interesanti bija ieklausīties galerijas vadītāja Pītara Mendenhola domās. Viņš norādīja, ka Raimonds Staprāns ir raksturīgs Kalifornijas areāla gleznotājs, kuram būtiska ir krāsa un gaisma. Viņš esot arī citādāks nekā pārējie šī novada mākslinieki, jo viņam esot citādāka krāsu izjūta – latviska, pēc viņa domām. Jā, to atzina arī pats gleznotājs – kā visiem latviešiem, arī viņam ļoti tuva esot pelēkā krāsa.

Abi runātāji kliedēja maldus, kas izplatījušies reklāmas un nekompetences dēļ – Raimonds Staprāns nav populārs amerikāņu sabiedrībā. Viņu ļoti ciena Kalifornijas mākslas aprindās, bet ne Visamerikas mākslas dzīvē. Visas Amerikas mērogā slavena ir tikai Vija Celmiņa. Visu nosaka ūtrupes jeb gleznu izpārdošanas. Par Raimonda Staprāna darbiem tādas summas nemaksā, kā par Vijas Celmiņas zvaigžņotajām debesīm. Taču galerijas strādā, lai Raimonds Staprāns gūtu ievērību plašākā sabiedrībā ASV.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“