Mazs ieskats Latvijas demogrāfijā no 10 000 metriem

Antons Pereloma.

Palielināt / Enlarge

Ģirts Lazdāns. FOTO no Ģirta Lazdāna personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ģirts Lazdāns. FOTO no Ģirta Lazdāna personīgā arhīva.

Krišjānis Sils. FOTO no Krišjāņa Sila personīgā arhīva.

Jāsaka paldies Uzbekistānas valstij un tautai par vienīgo tiešo aviolīniju no Ņujorkas apkārtnes uz Rīgu. Šovasar, lidojot turp atpakaļ uz Latviju, pateicoties uzbekiem, sanāca veikt ļoti maza mēroga socioloģiskus novērojumus, kuri, kā smejies, tomēr ievēroja subjektu izvēles zinātnisko nejaušības principu, kas bija lidfirmas sēdvietu piešķiršanas process.

Pirmais sēdvietu kaimiņš bija 27 gadus vecais Latvijas krieviski runājošais ukraiņu izcelsmes Antons Pereloma. Dzimis Rīgā, pamatizglītību guvis Anniņmuižas divplūsmu skolā, studijas uzsācis Rīgas Tehniskās universitātes tehniskās tulkošanas specialitātē. Secinājis, ka tulkošana tomēr nav pa prātam, Antons 19 gadu vecumā ar studenta vīzu ieceļoja ASV, kur Ņujorkas štata ziemeļos, SUNY Universitātes filiālē ieguva inženiera grādu. Tagad strādā Manhattenā, celtniecībā pie debesskrāpja, kura pirmie 15 stāvi būšot viesnīca, bet nākamie 15 stāvi – dzīvokļi. Tiešais darba pienākums ir kvalitātes kontrole – vai strādnieki precīzi izpilda mehānikas, elektrības un santehnikas inženierijas plānus un pilsētas celtniecības reglamentus. (Cik daudz ciešanu un nāvju šāds Antons būtu aiztaupījis Maxima gadījumā!)

Antons runā angliski bez akcenta, bet daļēji aizmirsusies latviešu valoda, labsirdīgi pacieš draugu zobošanos par to, ka viņš esot daudzskaitlis (jo visos dokumentos ir saglabājis latvisko „s” vārda galotnē), un dzīvo kādā Bruklinas krieviskā rajonā, kur Ņujorkas neiespējamajā nekustamo īpašumu tirgū caur pazīšanos ir bijis vieglāk atrast dzīvokli. Antona galvenā iezīme mūsu lidojuma laikā bija priecīga nepacietība un entuziasms atkal ierasties Latvijā, kaut vai tikai uz paredzētajām 11 dienām. Viņš sapņo atgriezties pavisam, un viens no brauciena mērķiem bija pameklēt, vai Latvijā nav kādas darba iespējas.

Viņš nesaprot tos Latvijas krievus, kas nerunā vai nevēlas runāt latviski, kā arī tos, kas nav pūlējušies iepazīt valsti tālāk par Rīgu un vēl kādām pilsētām. Un viņš ir pateicīgs par to, ka viņa agrā izglītība bija kvalitatīvi saturiska, Latvijā iegūtā, kas lielā mērā atšķiras no šodienas piedāvājuma ASV skolās. Antons vienkārši nevarēja sagaidīt nokļūt atpakaļ Latvijā. Pirmais paredzētais izgājiens – iepirkties zivis Centrāltirgū.

Nākamais sēdvietu kaimiņš bija 20 gadus vecais Ģirts Lazdāns – tievs garš (6'7”/201cm) basketbolists; mazliet jaunāks un mazliet īsāks, bet tomēr pēc sejas un pat pēc matu griezuma izspļauts Porziņģis. Ģirts lidoja, sēdot šķībi, lai izstieptu garās kājas pa divām sēdvietām plus vēl ejā uz Centrālarizonas Koledžu – publisku vietējā līmeņa augstskolu, kur viņa studenta-basketbolista karjerai šoruden jāiesākas. Mugurā viņam jau bija jaunās komandas krekls ar uzrakstu Vaqueros Sports.

Atraisīts, draudzīgs un runātīgs Ģirts, stāstot par sevi, arī izstāstīja daudz par savu jauniešu sportu Latvijā. Spēlējot atkārtoti viens pret otru, jaunie Latvijas vīriešu un sieviešu basketbolisti visi pazīst viens otru. Viņš nosauca veselu virkni jauno abu dzimumu basketbolistu, kuri pašlaik jau spēlē ASV, un aprakstīja, kā visi cenšas ielavīties ASV augstskolu basketbola dažādās līgās ar parastu paņēmienu – ierasties vidusskolas 11. klasē, lai būtu jau uz vietas talantu meklētājiem, kam netīk pārāk tālu lidot savos meklējumos. Esot daudzas privātās vidusskolas, bieži katoļu izcelsmes, kurās ir tik daudz iebraucēju, ka komandās spēlē reti kurš īsts amerikānis.

Ģirts vaļsirdīgi arī izstāstīja, ka, protams, nav lielu cerību izsisties virsotnēs, bet visiem esot gala mērķis palikt ASV. Kad iztek 5 gadu studenta vīza, palikšanu parasti panāk apprecoties, un viņš nosauca Filadelfijas apkārtnē pazīstamu basketbolisti, kas tieši tā izdarīja. Viņa paša nodoms ir studēt biznesu ar mērķi strādāt pasākumu plānošanā. Vaicāts, cik tādu jaunu basketbolistu katru gadu atbrauc uz ASV, viņš lēsa, ka pa abiem dzimumiem sanāktu kādi 50. Ar tādu gadskārtēju garu jauniešu atbirumu, jābrīnās, kā Latvija tikko ir izsludināta, caurmēra garuma ziņā, par sievietēm pasaulē pirmo vietu un vīriešiem ceturto! Un jādomā, cik vēl jaunu cilvēku izbrauc no citiem sporta veidiem?

Trešais sēdvietu kaimiņš bija 36 gadus vecais Krišjānis Sils, kura radu raksti būs zināmi daudziem šī raksta lasītājiem, jo no mātes Zuzes puses viņš nāk no Ņujorkas Krēsliņu dzimtas, bet no tēva Jura puses – no Bostonas Siliem. Kaut viņš, apbruņojies ar personīgo spilvenu, masku uz acīm un ausu puļķiem, vēlējās un centās gulēt, tomēr bija iespēja parunāties.

Krišjānis piedzima, uzauga un izglītojās Minsterē, bet vasarās ir izdzīvojies pa Katskiļiem un Piesauli. Viņam ir tikai ASV un Latvijas pavalstniecības; lai iegūtu Vācijas, būtu bijis jāatsakās no ASV pases. Krišjānis ir bijis sērijveida students četrās dažādās augstskolās, pirmās divas no tām Minsterē vai tās apkaimē. Tajās viņš arī mainīja tikpat bieži savu studiju priekšmetu, sākot ar valodām un arheoloģiju, tad aizvirzoties tehniskā virzienā, nonākot pie inženierzinātnēm un tad pie matemātikas pedagoģijas. Savā mūžā viņš jau ir dzīvojis četrās valstīs, bez Vācijas arī ASV, tad Dublinā, Īrijā, kur ļoti patika, un tagad jau trīs gadus Latvijā, kur strādā Tele2 firmā. Krišjānis dzīvo zaļajā Pārdaugavā, kur mēdz izskrieties netālajā Uzvaras parkā, draudzējas starp citu ar jauniem rietumu latviešiem, kas apmetušies uz dzīvi Latvijā, un spēlē ģitāru.

Krišjānis uzstājās piektdien, 26. augusta, vakarā Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā, kur viņš pavadīs dziedātājas Imantu Nīgalu un Katrīnu Dimantu, t.i. ImantaDimanta. Pret šo, jau pazīstamas grupas nosaukumu, Krišjānis ar smaidu gan protestē, ka vajadzēja taču arī viņa vārdu šoreiz pielikt klāt. Ar smaidu, jo kā gan nesmaidīt, ja viņa draudzene Imanta, kas nākusi no Filadelfijas apkārtnes, tagad jau vairākus gadus arī dzīvo Rīgā, vismaz uz paredzamo nākotni.

Trīs jauni vīrieši – trīs stāsti, no kuriem var izvilināt dažādus secinājumus par Latvijas demogrāfisko paisumu un bēgumu.

Sandra Milevska
Laikrakstam „Latvietis“